Apstākļu spiediena ietekmē. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Apstākļu spiediena ietekmē - Edgars Auziņš страница 3
– Jā, jo viņš vēroja katru no mums. Viņš varbūt nav veiklākais, bet noteikti zina visu mūsu komandas taktiku. – Izņemot tevi, – es viltīgi piemiedzu.
– Ko tu ar to domā?
– Aizkulisēs katrā pārī ir kāds līderis, taču tā ir jebkurā komandā. Visi pieredzējušie cilvēki uzreiz zina, kurš būs viņu līderis un es arī zinu, kurš ir līderis katrā pārī. Tātad mūsu pārī jūs būsiet līderis! – es izpļāpājos.
– Tad mēs noteikti zaudēsim! – Nesmaidot, Saša pielika ieroci viņam pie galvas un izlikās, ka šauj.
«Labāk ir izdarīt pašnāvību šādā veidā no cita leņķa,» es piegāju viņam klāt, pabīdīju ieroci nedaudz zemāk pie viņa auss un pacēlu uzpurni augstāk. «Tā ir labāk, tas noteikti skars jūsu smadzenes.» Un es runāju nopietni: mūsu pārī jūs būsiet līderis. Pārsteiguma efekts būs mūsu rokās.
«Man šķiet, ka tā ir slikta ideja – es to nemaz nesaprotu,» mans klasesbiedrs noliedza.
«Jūs spēlējāt datorspēles,» es apstiprināju. «Jums vienkārši jāiet pirmajam un vairāk vai mazāk tieši jāšauj uz pretiniekiem un jādod pavēles, lai citi mūs nenogalinātu šajā laikā.» Tomēr jums joprojām ir viegla kapteiņa daļa, jo jums vajadzēs tikai vadīt un dot pavēles.
– Un kas? Vai notiek vēl kaut kas? – Sanija bija pārsteigta.
– Jā, grupas vadītājs vienmēr ir atbildīgs par savu komandu. Bet es tevi atbrīvoju no šī pienākuma,» un starojoši pasmaidīja.
«Tagad es esmu vēl vairāk noraizējies.»
– Tas nav tā vērts. Galvenais ir skatīties, kur tu sper. Es kā otrais numurs aizsegšu muguru un, iespējams, pārņemšu arī sānus. Labāk, ja mēs sasniedzam beigas ar pilnu spēku.
– Kā uzzināt, cik dalībnieku ir palicis?
Pa šo laiku es jau biju pilnībā ģērbies savā ekipējumā un izgāju palīdzēt Sašam ar zobena jostu.
– Labs jautājums, bet nav jēgas – mums ir pārāk maz spēlētāju. Zaudētāji vienkārši iet ārā. Veidlapā ir sensori, dators fiksē «nāves» laiku, pēdējam vārdam lieku gaisa pēdiņas.
«Ko darīt, ja kāds «miris», viņš atkārtoja pēdiņas pēc manis, «izlemj kā zombijs nogalināt dzīvos?»
– Izslēgts. «Mēs visi esam godīgi, un visur ir kameras – tie ir daži sīkumi, lai atklātu maldināšanu,» es paraustīju plecus.
– Labi, tad visas šīs mācības notiek tikai ēkas sienās? – jautājumu apstiprināju ar galvas mājienu. – Vai no spēles vajag izsist noteiktu skaitu cilvēku?
– Uz lieveņa! Dzīvespriecīgi! – atskanēja brāļa balss.
– Gāja. Vajag tikai palikt dzīvam, bet nokautu skaits arī veido reitingu, kas tieši ietekmē uzvaru.
– Tātad, vienkārši sēdēt stūrī un gaidīt, kamēr visi nogalinās visus, nestrādās?
– Izdosies, bet mums tas ir treniņš un šāda taktika ir neefektīva.
Mēs izgājām uz lieveņa un stāvējām rindā, ar muguru pret izeju. Visi jau bija pilnībā samontēti un gatavi. Pietrūka tikai Pasha.
– Tagad! «Es palaidīšu dronu ar kameru, un mēs varam sākt,» viņš izskrēja no sava skapja. Atmosfēra kļuva saspringta, jo nevienam no mūsējiem nepatika gaidīt. Visbeidzot, drons tika palaists un lidoja pa kādu sarežģītu trajektoriju, ko zināja tikai tā īpašnieks. Beidzot rindā nostājās arī pēdējais dalībnieks.
«Tāpēc es ceru, ka visi zina noteikumus un nav jēgas tos atkārtot,» Vladi iesāka, nenākot priekšā. «Šodien mums ir divi jaunpienācēji, un es ceru, ka mēs iztiksim bez upuriem.» Taču ne velti mūs sadalīja komandās, un tas nozīmē, ka nevienam nepiekāpāmies! Kā parasti, ir četrdesmit sekundes, lai izklīdinātu, pēc gonga spēle sākas. Par viltus zvaigzni – diskvalifikācija. Laiks pagājis!
Visi dalībnieki ļoti ātri reaģēja un skrēja iekšā ēkā, un tikai mēs tur stāvējām: es, gaidot norādījumus, grupas vadītājs, nezinādams, ko darīt. Pēc piecpadsmit sekundēm viņš sarāvās un ātri aizveda mūs pa kreisi no ieejas un no turienes uz otro stāvu. Neviena soļi vairs nebija dzirdami. Bija atlikušas ne vairāk kā desmit sekundes, bet Saša joprojām nevarēja izlemt, ko darīt, un iegāja pirmajā istabā, kurā sastapās. Tas izrādījās kurls: bez logiem un bez citām izejām un ļoti mazs.
Atskanēja skaļa gonga skaņa, un visas manas sajūtas kļuva saasinātas. Arī līderis kļuva manāmi saspringts.
– Vai mēs esam iesprostoti? – viņš čukstēja. Es tikai pamāju ar galvu.
Viņš norādīja, lai stāvētu pie sienas. Es piecēlos tā, lai mani nevarētu redzēt. Saša arī piecēlās pie pretējās sienas un pārvērtās par baumām.
Mums nebija ilgi jāgaida. Drīz vien no kāpņu puses atskanēja klusi soļi. Spriežot pēc skaņas, vīrietis bija viens. Viņš lēnām uzkāpa uz otro stāvu, apstājās pie pēdējā pakāpiena un acīmredzami paskatījās apkārt. Saša ar trīcošām rokām izlēca no savas slēptuves un raidīja vairākus šāvienus ar tukšām lodēm. Viņi visi sasniedza savu mērķi.
«Skriesim,» viņš pārāk skaļi teica un metās tālāk pa gaiteni.
Mēs iegriezāmies tieši pirmajā istabā, kurā sastapāmies, gandrīz gaiteņa galā. Šoreiz mums paveicās: tas tika cauri un tika izvests lielā zālē. Griestu gandrīz nebija, trešā stāva sienas bija skaidri redzamas caur lielu caurumu.
– Lodes?! – atskanēja neapmierināts čuksts.
– Jā, šeit mēs izmantojam šaujamieročus ar tukšām patronām. Galvenais nešaut galvā,» klusi atbildēju arī es, neaizmirstot ar acīm patrulēt pie ieejas, kurā ieskrējām.
«Vai šis čalis jums nepateiks, kur mēs skrējām?» – Saša nedaudz atvilka elpu un atjēdzās.
– Nē, tas ir aizliegts.
– Vai no šejienes var tikt uz trešo stāvu?
– Padomā pats! – es biju nokaitināts. Galu galā es nebiju vadītājs, un man nebija jāpieņem lēmumi par kustību.
– Vai tu vari uzkāpt?
Bija dzirdami soļi. Šoreiz skaidri gāja divi cilvēki. Mēs abi pievērsām uzmanību. Saša klusībā norādīja ar rādītājpirkstu uz augšu, tad īkšķi uz koridoru, tad ar īkšķi nobrauca gar kaklu un parādīja divus pirkstus. Viņš pats ieņēma pozīciju netālu no ieejas un notupās.
Es ātri un gandrīz klusi sāku skriet un satvēru no sienas izsprausto stiegrojumu. Akmeņi krita, un tas neizbēga no ausīm tiem, kas staigāja pa gaiteni. Soļi paātrinājās. Es ātri piecēlos, apgūlos uz grīdas trešajā stāvā pretī СКАЧАТЬ