Pavasara dienasgrāmatas. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pavasara dienasgrāmatas - Edgars Auziņš страница 18
Pēc notikumiem deju zālē viņa skraidīja apļus pa akadēmiju, lai kaut kā tiktu vaļā no pārņemtajām domām, Vesta centās sevi fiziski saspiest, lai visas domas aiziet otrajā plānā. Viņa tik ļoti aizrāva ar šo darbību, ka viņa pilnībā zaudēja laika izjūtu. Bet vakarā viņai ir papildu nodarbības itāļu valodā, viņa speciāli pierakstījās uz tām, lai ātri apgūtu valodu.
Viņa ielidoja istabā desmit minūtes pirms stundu sākuma, Romāņina, draudzenei neko nesakot, iegāja dušā, pārģērbās un metās uz klasi, viņa skrēja ļoti ātri, pat izdevās notriekt pāris cilvēkus. Un šeit viņa sēž klasē. Vesta veic piezīmes un atzīmē nepieciešamās lietas mācību grāmatā, atradīsies istabā un analizēs visu sīkāk.
Romanīna nodrebēja no sajūtas, ka kāds uz viņu vērīgi skatās, viņa pagriezās un pa labi ieraudzīja Martinu, kurš skatījās uz viņu tukšā vietā, nenovēršot acis. Vesta strauji pagriezās, tik ļoti, ka rakstāmgalds gandrīz apgriezās. Viņas vaigi atkal kļuva sārtināti, otro reizi tajā dienā. Meitene ierakās savās piezīmēs un sāka cītīgi klausīties skolotāju. Visu atlikušo stundas laiku viņa juta viņa skatienu uz sevi, bet vairs neuzdrošinājās apgriezties un paskatīties uz viņu.
– Šodien vari būt brīvs. Līdz nākamajai stundai jums jāiemācās 150 vārdi no pirmās rindkopas,» Elza sacīja un izgāja no biroja.
Romāņina aizvēra mācību grāmatu un nogurusi žāvājās, joprojām bija slikta diena, un rīt tikai sākās skolas nedēļa, un viņai šķita, ka viņa nemaz nav atpūtusies. Meitene atvēra mugursomu plašāk un atstāja tur savus skolas piederumus.
«Profesor,» Vesta pagriezās pret vīrieti, beidzot pacēlusi viņu uz galvas. «Neskatieties uz mani tā vēlreiz, es nevarēju apkopot savas domas.»
«Piedod Vesta, jūs vienkārši izskatījāties ļoti smieklīgi, kad centāties koncentrēties,» atbildēja Suvorovs.
– Starp citu, ko tu dari stundā? «Tu pats esi profesors,» meitene jautāja, uzkārusi plecos mugursomu.
«Tas, ka esmu profesors, nenozīmē, ka es zinu visu pasaulē,» viņš smaidot sacīja, ļaujot meitenei iet uz priekšu. – Es vienmēr gribēju iemācīties itāļu valodu, tā ir tik temperamentīga valoda.
«Es priecājos, ka vismaz kāds šajā vietā dalās ar manu aizraušanos mācīties,» Vesta atvēra durvis un izgāja koridorā.
«Tu neesi viena,» viņš viņai sekoja. – Vai esat strādājis pie savas emocionalitātes?
«Man vēl nav bijis laika, bet apsolu, ka centīšos atrast sevī vismaz dažas emocijas,» smaidot sacīja meitene.
«Tevī tās ir, jūs vienkārši baidāties tos izlaist.» Nebaidies, neviens tevi viņu dēļ nenosodīs.
– Un es ne no kā nebaidos.
Viņi iegāja koridorā, kas veda uz sieviešu spārnu. Viņu solis bija mērīts, nesteidzīgs, it kā abi negribētu, lai ceļš tik ātri beidzas.
– Pavisam nekas? – vīrietis jautāja, ejot vienā līmenī ar viņu.
«Absolūti, tikai dažreiz,» Romāņina smaidīdama ievilka. – Šķiet, esam sasnieguši sieviešu spārnu. Paldies, profesor, ka pavadījāt mani. Man bija prieks tevi redzēt.
«Abi, tiekamies klasē,» Mārtiņš teica un devās uz vīriešu spārnu.
Vesta dažus mirkļus pieskatīja viņu un tad devās uz savu istabu. Un tad aiz viņas aizvērās durvis uz kopmītnes istabu.
– Kas notika? Kur tu biji? Ko Senijai no tevis vajadzēja? – Emma uzbruka draudzenei ar jautājumiem, piespiežot viņu pie durvīm.
– Tu nobiedēji mani! «Vesta nodrebēja uz vietas, noņēma no pleciem mugursomu un svieda to galda virzienā. «Neuzdodiet pārāk daudz jautājumu un izslēdziet ultraskaņu, manas bungādiņas ar to nevar tikt galā.»
Romanīna novilka kedas un pēc tam jaku, atstājot viņu džinsos un sarkanā T-kreklā.
– UN?? Nemocieties, pastāstiet man visu – Lankova sāka kratīt savu draugu aiz pleciem.
«Es skrēju, un Isajevs mani uzaicināja uz balli, tas arī viss,» Vesta sacīja, noņemot draudzenes rokas no pleciem, viņa atvēra skapi un izņēma savu mīļāko pidžamu.
– Senija tevi uzaicināja uz balli? – draudzene izbrīnā ievilka, neticot saviem vārdiem. – Nevar būt.
«Pajautā šai zvaigznei pašai,» Romāņina noņēma no matiem gumiju un uzmeta to uz kumodes. – Bet es atteicu, kāpēc doties uz balli ar visu mīļāko, kas var būt sliktāks par to?
«Sports un zinātne ir pilnībā apēduši jūsu smadzenes,» sacīja Emma, sitot sev pa pieri. «Viņš ir mūsu valsts priesteris, katra meitene vēlas iet ar viņu uz balli, un jūs esat vienīgā, kas viņam atteicās.»
«Ko es varu darīt, ja viņš nav mans tips un viņš ir stulbs kā šis dzelzs gabals?» – Romāņina pieklauvēja pie dzelzs balsta, kas turēja gultu.
«Tu mani nogalina,» meitene nokrita uz krēsla. – Kā tu vari šādi uzvesties?
– Viegli! – Vē novilka savu T-kreklu un pārklāja pidžamas kreklu. – Es varu tevi iemācīt, ej, kamēr es pasniedzu bezmaksas meistarklases.
«Tad labāk, ja mani tūlīt izraida no šejienes.»
– Kā vēlies. Es iešu gulēt – Vesta uzkāpa pa kāpnēm un devās gulēt, šodien bija pārāk gara un notikumiem bagāta diena, un viņa noteikti bija pelnījusi mierīgu un veselīgu miegu.
Meitene apsedza galvu ar segu, saldi žāvājās un aizvēra acis. Līdz pirmdienas rītam nebija palicis daudz laika.
8. NODAĻA
STARPPERSONĀLĀS ATTIECĪBAS.
Mēs visi sevi saucam par daudzpusīgiem cilvēkiem, mums šķiet, ka mēs par visiem zinām visu. Tipisks vairuma cilvēku nepareizs priekšstats. Mēs zinām un redzam tikai to, ko paši vēlamies redzēt. Mēs ne vienmēr redzam acīmredzamas lietas, kas ir mūsu deguna priekšā. Katrs no mums dzīvo savā pasaulē. Tas nemaz nav slikti, tas viss labi iekļaujas cilvēka normālā uzvedībā. Galu galā katrs no mums dzīvo un redz to, ko vēlas.
Bet vienmēr pienāk brīdis, kas atklās noslēpumus. Parasti viss, ko tik spītīgi nepamanījām, iznāk visnepiemērotākajā brīdī. Un tad mūsu pazīstamā pasaule sabrūk. Ziniet, ārsti to sauc par «komforta zonas atstāšanu», kad mēs nonākam situācijā, kas mums ir neierasta un piedzīvojam stresu. Tam nav nekā slikta, stress mūs stiprina, bet fakts ir tāds, ka ne katrs var atstāt šo zonu un ieiet vietā, kur neko nezina.
Katram no mums aiz muguras ir savs noslēpums, kādam tas ir briesmīgi, kādam ne tik ļoti. Dzīve mums dāvā ne tikai atmiņu bagāžu, bet arī skeletu skaits mūsu personīgajā skapī vairojas. СКАЧАТЬ