Pārmaiņu vēji. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      2. nodaļa. Draudzene

      Tātad, Maša…

      Es satiku Mašu pirms trim gadiem, lai gan varbūt agrāk, tagad nevaru droši pateikt. Tas bija Novočerkasskā, kur viņa dzīvoja visu laiku no brīža, kad cilvēce pārcēlās pazemē.

      Tajā dienā es devos apskatīt cūkas. Šie dzīvnieki ir ne tikai tīri, bet arī ļoti jauki un draudzīgi. Negadījumi, protams, bija. Vienai meitenei pirkstu gandrīz nokoda cūka. Vai no bada, vai kāda cita iemesla dēļ, man nav ne mazākās nojausmas, es neko nesaprotu no viņu psiholoģijas. Agresors tika nomests postā, tas ir, viņi nekavējoties tika nokauti un apēsti, bet pārējie uzvedās vairāk nekā mierīgi.

      Mana mīļākā bija un joprojām ir cūka Djuša. Es nezinu, kāpēc es izrādu viņai līdzjūtību, bet fakts paliek fakts.

      Ieraugot mani, viņa uzreiz sāk priecīgi čīkstēt un mēģina pārraut žogu, lai ātri pieskrietu man klāt. Un es cenšos viņai katru reizi atnest kaut ko garšīgu.

      Bet atgriezīsimies pie Mašas. Mūsu pirmās tikšanās dienā es sēdēju pie pildspalvas un baroju Djušu, kad pēkšņi aiz muguras atskanēja tieva meitenīga balss:

      – Ko, tev garšo cūkas?

      Es pielēcu – mani tik ļoti nobiedēja šis negaidītais jautājums. Jūs nevarat tā nobiedēt cilvēkus – Kondraška var jūs sagrābt.

      Pagriežoties, es ieraudzīju skaistu rudmatainu meiteni ar baseinu rokās. Uz viņas pleciem gulēja divas smieklīgas bizes, un viņas garie sprādzieni gandrīz iekļuva acīs. Pēc tam, runājot ar mani, Maša pastāvīgi šņāca, neveiksmīgi cenšoties noņemt traucējošos matiņus.

      «Nu… tas ir…» es vilcinājos. Kā es varu formulēt atbildi, lai viņa nešaubītos, ka es saku patiesību? Es nejutu nekādu bijību pret cūkām. Es arī nepiederēju mežacūku pielūdzēju sektai. Bet es nevaru teikt, ka šie dzīvnieki man riebjas. Vispār kaut kas starp pielūgsmi un riebumu.

      «Jā, es redzu, ka jūs neesat vienaldzīgs pret cūkām,» Maša pasmaidīja. – Šī nav pirmā reize, kad es jūs šeit redzu. Mani sauc Marija, kā tevi sauc?

      – Oļegs!

      «Mēs iepazīsimies,» Maša ar vienu roku cieši satvēra baseinu un iedeva man brīvo rokasspiedienam.

      – Vai tu dzīvo šeit? – ES jautāju. Es kā džentlmenis nesasveicinājos ar viņu ierastajā vīrišķīgā veidā, bet paņēmu viņas roku un noskūpstīju to. Mašas vaigi uzreiz kļuva sarkani – viņa acīmredzot nebija pieradusi pie šādas izturēšanās.

      – Jā.

      «Tas ir dīvaini, bet es nekad neesmu tevi redzējis.»

      «Varbūt es vienkārši nepamanīju,» meitene paraustīja plecus un, nolikusi izlietni uz grīdas, pabīdīja to tuvāk cūkām. Četras cūkas uzreiz metās pie ēdiena, kas bija nesaprotams juceklis ar kaut ko, kas izskatījās pilnīgi neēdams. Visvairāk izlietnes saturs man atgādināja sakošļātu maizes mīkstumu, kas izskatījās pavisam negaršīgi. Bet cūkas to ēda, tāpēc Dievs ir viņu tiesnesis.

      Kad baseins bija tukšs, Maša mani aicināja uz savu telti. Es tur sēdēju ļoti ilgu laiku, stāstīju viņai stāstus no savas dzīves un klausījos viņā.

      Izrādījās, ka mana jaunā draudzene deviņu gadu vecumā iekāpa metro, un pēc sešiem mēnešiem viņa atkal palika bārene. Viņas vecāki nomira tur, uz zemes, kad vēl nebija Katastrofas, un viņas tēvocis, viņas aizbildnis, nomira šeit. Devies reidā, viņš vairs neatgriezās. Lai tiktu galā ar bēdām un vismaz ar kaut ko nodarbotos, Maša sāka pieskatīt cūkas.

      Metro tā ir ļoti cēla nodarbe, jo lielā mērā pateicoties cūkgaļai mēs vēl neesam nomiruši badā. Novočerkasskaja cūkgaļu piegādā visam apelsīnu zaram. Kopumā Machinery nodarbošanās ir nedaudz zemāka par pētniecības biznesu. Kā man teica pati Maša, «pareiza aprūpe, savlaicīga barošana, maiga attieksme – tas viss ir galvenais, lai cūkgaļa būtu ēdama un garšīga.»

      Tikai nedomājiet, ka Maša ir mana draudzene. Nepavisam. Izņemot draudzību, mūs nekas nesaista. Jā, viņa ir skaista, gudra vai drīzāk labi lasīta, sabiedriska, laipna. Bet tas nav mans tips. Un es neesmu gatavs, lai gan man jau ir trīsdesmit gadu, izveidot ģimeni. Tas ir ļoti atbildīgs solis, kas prasa rūpīgi izsvērt visus plusus un mīnusus. Un es neatradu to, kurš būtu mans dzīves partneris, līdz pašām beigām.

      * * *

      Es klusi iegāju teltī, kurā gulēja mana māte, un no mazas kastītes izņēmu priekšējo lukturi – uzticamu kompanjonu visās manās pastaigās pa metro tuneļiem. Tad viņš devās uz stacijas galu, kur Fomičs sēdēja uz smilšu maisa, atspiedies uz lielas koka kastes. Viņš jau septīto gadu ir mūsu cilvēks, kas atbild par ieročiem. Fomičs rokās turēja nobružātu grāmatu, kuru, vismaz man likās, viņš lasīja aizrautīgi. Es pieliecos un uz vāka izlasīju: «Žils Verns. Noslēpumainā sala». Skaidrs, ka laba lieta, es to lasīju bērnībā.

      – Fomičs! – ES zvanīju.

      Vecais vīrs neatbildēja. Lasīšana viņu pilnībā absorbēja.

      – Fomič, ak! – es pacēlu balsi.

      Un atkal bez rezultāta. Protams, mēs varam pieļaut viņa vecumu – mūsu ieroču sargam nesen apritēja astoņdesmit, bet, cik atceros, viņš nekad nav cietis no kurluma.

      Tad es vienkārši paņēmu grāmatu un pēkšņi izvilku to no Fomiča rokām. Vecais vīrs raustījās, dusmīgi paskatījās uz mani un kliedza:

      «Ko, pie velna, tu dari, kuces dēls!» Ir pagājis kāds laiciņš kopš tevis pērta, vai kā? Tāpēc mēs tagad ātri…

      – Atdzesējies, Fomič, nedusmojies. Viss kārtībā, tas esmu es.

      «Ak, СКАЧАТЬ