Ziemassvētku vecītis un nekromants. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Ziemassvētku vecītis un nekromants - Edgars Auziņš страница 5
«Es zināju,» Hazy šņāca. – Centieties neuzzināt, kad visu pirmo gadu pavadījāt, vaimanājot, ka viņi jūs tur neaizvedīs.
«Bērni,» Melinda iesmējās. – Tu esi tik jauka, kad strīdies.
«Mēs nestrīdamies,» viņi abi atbildēja vienā balsī. Migla nobolīja acis un nomurmināja:
– Nepievērsiet uzmanību. Vienkārši ignorējiet to.
– Ar ko tu runā? – Gregs jautāja.
– Uzmini kas.
– Šeit jau ir trīs kandidāti. Bet, manuprāt, sev. Labi, ja mums būs laiks pirms vakariņām, vai parādīsi man māju?
***
Miglas istaba nepavisam nebija tāda, kādu viņš bija iedomājies. Zinot drauga godbijīgo mīlestību pret grāmatām, Gregs cerēja ieraudzīt kaut ko līdzīgu bibliotēkas filiālei, taču neatrada pat nevienu grāmatu plauktu; tikai uz galda gulēja grezni izdota «Pasaku Ozma», ne jauna, acīmredzot daudzkārt lasīta.
Miglains maigi noglāstīja mugurkaulu.
– Vecmāmiņas Penijas dāvana. Līdz šai dienai, kad man ir skumji, man patīk skatīties bildes.
– Un nekas vairāk? Nav pasaku, nav romānu? Netrūkst nevienas uzziņu grāmatas? – viņš paskatījās uz visparastāko, varbūt pārāk pieticīgo istabu: šaura gulta, pārklāta ar pūkaini zilu segu, stikla vāze ar egles zaru uz platas palodzes, rakstāmgalds – tukšs, izņemot «Feju»…
– Ko tu gaidīji? – Miglains lēnām šķirstīja grāmatu. – Šajā istabā neviens nedzīvo, es nāku vairākas reizes gadā. Visu, kas bija palicis mīļajiem, viņa pārcēla pie sevis, bet bērnu mantas atdeva brāļa dēliem. «Ozzy» arī tika aizvests, bet pēc tam atgriezts. Šeit bez viņas nav tas pats.
Viņa pagriezās, atstājot grāmatu atvērtu: attēlā tornado virpulī lidoja no riteņiem noņemts furgons, no kura skatījās meitene. Ļoti līdzīgs mazajam Hazy.
«Es nekad neesmu redzējis tādas ilustrācijas.» Mums bija lēts izdevums, ziniet, mīkstos vākos un ar sīkiem zīmējumiem katras nodaļas sākumā,“ Gregs nez kāpēc paskaidroja. „Reiz man bija tik slikti, ka nevarēju piecelties trīs dienas. Gripa, manuprāt. Es gulēju zem segas, gulēju un lasīju. Man bija septiņi gadi, un es vaimanājos, ka nomiršu no garlaicības, līdz mamma atnesa to grāmatu.
«Varat paskatīties,» Hazy kautrīgi ieteica. – Vai arī labāk skatīsimies kopā.
Jā, šajā neapšaubāmi bija kaut kas – sēdēšana plecu pie pleca ar meiteni viņas gultā, saspiedusies ļoti cieši kopā, un bilžu skatīšanās bērnu grāmatā. Pēc nelielas vilcināšanās Gregs aplika roku ap Hazijas pleciem. Viņš pat sagatavoja paskaidrojumu gadījumam, ja viņa būtu sašutusi: «Tas ir vienkārši ērtāk,» bet Hazija tikai pārāk dziļi nopūtās, it kā viņa būtu saspringta un atslābinājusies, un vēl ciešāk piespiedās viņam pie sāniem.
Nu… patiesībā tas bija ērtāk.
***
Pretēji Hazija prognozēm un Grega slepenajām bailēm, vakariņas noritēja gludi. Nekādas trešās pakāpes pratināšanas, kas būtu slēptas kā «mēs tikai iepazīstamies ar savas meitas draugu», nav nekaunīgas ķircināšanas vai biedējoši nākotnes plāni. Bet Gregs uzzināja kaut ko par Bugsu ģimeni un saprata, kāpēc Heizijs nekad par viņiem nerunāja ne skolā, ne darbā.
Buggs bija nekromantu ģimene. Mūsdienu cilvēciskajos laikos šī ir nepieciešama un cienīta specializācija, bet parasto cilvēku vidū dzīvoja piemiņa par kādreizējiem nāves burvjiem. Viņi baidījās. Viņiem tas nepatika. Viņi nevēlējās ar viņiem iesaistīties pat mazās lietās, līdz viņi apstājās. Un, protams, ja Hazija skolā būtu izpļāpājusi savu ģimeni, tas ne pie kā laba nebūtu novedis. Lai gan viņa pati dāvanu mantojusi no mātes puses, nevis tēva – elementāra burvis, gaisa māksliniece.
Tagad ģimenē bija divi nekromagi – misters Bugs un viņa māte, tā pati «vecmāmiņa Penija». Bet…
«Mūsu dāvana, pat ja tā neizpaužas bērnos, nepazūd,» misters Bugs paskaidroja, vērīgi skatīdamies Gregam acīs. – To var sajust Χizzy. Jums vienkārši jāzina, ko meklēt. Un viņas bērnos tā būs. Ir piecdesmit piecdesmit iespēja.
«Tikai nedomājiet, ka man būs bail,» Gregs nomurmināja.
«Bet dzīve to parādīs,» misters Bugs iesmējās.
– Tēti!
– Hizij, tu atvedi puisi viņam pretī, tāpēc netraucē iepazīšanos.
– Bet viņš…
Gregs saspieda viņas roku zem galda – līdz viņa ļāva tai paslīdēt, apglabādama pati savu viltīgo plānu.
– Hejs, tavs tēvs mani neēdīs. Atpūsties.
Melinda paskatījās apkārt uz visiem un ieteica:
– Iesim parunāt noslēpumus, meitiņ. Ļaujiet zēniem runāt bez mums. Maijs, Asti?
«Jā, jā,» Astrīda staroja. – Mums ir daudz jautājumu, dārgā!
– Māte! Tante! – šķiet, ka Hazy gandrīz ievaidējās.
«Nāc, mans dārgais,» Melinda uzstājīgi atkārtoja. – Nemēģiniet kontrolēt katru sava puiša vārdu un sarunu, tas ir slikts veids.
«Kas to teiktu,» nomurmināja Hazy. Bet tomēr viņa gāja pēc mātes un tantēm.
Misters Bugs nogaidīja, līdz aiz viņiem aizvērās durvis, salika pirkstus kopā, atbalstīja tiem zodu un klusi skatījās uz Gregu. Ne jautājumu, ne kā cita, tikai skatiens, kas liek nervozēt.
«Miglains dažreiz izskatās tāpat,» Gregs sacīja, lai pārtrauktu klusumu, kas bija kļuvis neērts un nomācošs. – Tas ir šausmīgi aiz ieraduma.
Šķita, ka misters Bugs nedzirdēja, bet nez kāpēc uzreiz kļuva skaidrs, ka arī Gregam būtu labāk klusēt. Kairinoša sajūta. Tas varētu būt pat biedējoši, bet baidāties pie sava drauga mājā? Viņas tēvs? Gregs Nikolsons vēl nav traks!
No kaut kurienes parādījās Meistars, ielēca Gregam klēpī, noberzējās, prasot pakasīt aiz auss. Viņš nomurmināja.
«Un tu viņam patīc,» misters Bugs iesmējās.
«Tā kā,» Gregs priecīgi iebāza pirkstus biezajā kažokā. – Mēs esam pazīstami jau ilgu laiku.
«Kad Hizijai bija seši gadi, viņa neļāva viņam iet.» Gandrīz izdedzis. Un es pat nesapratu, ko esmu izdarījis.
– Tu nelaidi vaļā? – Gregs jautāja? – Kā tas ir?
– Viņš mirst. Pirms Ziemassvētkiem atvedu kaķēnu СКАЧАТЬ