Replikants. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Replikants - Edgars Auziņš страница 4
Ieroča stobrs tagad atradās starp lāpstiņām. Asinis joprojām blāvi dauzījās viņa deniņos. Pēc nojauta viņš saprata, ka spēj izsist svešinieku, lai arī kāds viņš būtu izrādījies. Kad kāds iedur jums mugurā ar ieroci, atraušanās no šāviena ir tehnikas jautājums. Viņa refleksi burtiski mudināja viņu rīkoties, taču viņš atturējās.
«Pūce, tas ir Makss,» aizsmakusi atskanēja balss. – Trauksme. Pārbaudiet perimetru integritāti. Pilsētā svešinieks, izgājis cauri barjerai. Nē, es nezinu, bet es to izdomāšu. Izskatās pēc manekena. Sen nebiju viņus redzējis. Nāc, tempu pats. Jā, sazinoties.
Mums bija jāiet tālu. Starp glītajām mājām izcēlās pagātnes fragments. Kādas senas masīvas konstrukcijas dzega, kas izlieta no betona, klāta ar rētām, laika novājināta. Pelēkajā sienā bija masīvas durvis.
– Pieskarieties sensoram.
Tūlīt sāka darboties domofons.
– Nu, kas tur bija pa nakti? – atskanēja neapmierināta balss.
– Ghoul, atveries. Mums ir jauns puisis. Izskatās pēc manekena. Mums jāpārbauda DNS un nanīti.
– Vai nevari sagaidīt līdz rītam? Esmu aizņemts.
– Atveriet, es saku! Iespējams, perimetra izrāviens. Man nav laika ar tevi strīdēties!
Elektriskā slēdzene noklikšķināja, un piedziņa klusi čaukstēja. Bruņu durvis noslīdēja uz sāniem.
Tieši aiz sliekšņa atradās gaisa slūžu kamera. Zem zemās (nedaudz garākas par cilvēka augumu) arkas ar norādi mirgoja sensoru bloks.
– Maks, vari iet, es pats izdomāšu.
– LABI. Informējiet mani.
Piedziņa atkal dungoja. Ārdurvis aizvērās un iekšējās durvis sāka kustēties.
– Manekens, taisni uz priekšu un pa labi. Izmetiet savas drēbes atkritumu tvertnē, veiciet dezinfekciju un nāciet tieši pie manis uz pārbaudi.
Ātri, negaidīti notikumu pavērsieni izraisīja klusu protestu. Sajūta nāca no zemapziņas dzīlēm, it kā agrāk neviens neuzdrošinājās to pasūtīt. Vismaz šādu negaidīto psiholoģisko krāsojumu situācija ieguva.
Viņš nesteidzās izpildīt norādījumus. Viņš paskatījās apkārt ar intereses un aizkaitināmības sajaukumu.
Plašā telpa aiz slēdzenes atgādināja tirdzniecības stāvu. Gar sienām tika izveidotas hologrāfiskas vitrīnas. Uz tiem uzrādītie priekšmeti izskatījās nesaprotami. Būtībā šeit bija apskatāmi mazi slēgti korpusi ar skaidri salasāmiem, bet bezjēdzīgiem marķējumiem.
– Mums ir problēmas? – acīmredzot caur drošības sistēmu viņu vēroja bunkura īpašnieks.
«Nē,» viņš tik tikko apspieda trulas emocijas.
– Tad nesamaziniet ātrumu. Purvi ir pilni ar visādām infekcijām. Tostarp cīņas vīrusi.
Arguments šķita pārliecinošs. Labajā pusē patiešām bija citas durvis. Viņš klusībā sekoja norādījumiem. Viņš iegāja šaurajā telpā, iemeta lupatas atkritumu tvertnē (ierīce automātiski atvēra tvertnes izvelkamo grozu) un sastinga.
Saspiestais gaiss izplūda no caurumiem sienās, nesot niecīgu, asi smaržojošu balstiekārtu, kas vairāk atgādina miglu. Procedūra aizņēma ne vairāk kā desmit sekundes. Sajutis vieglu dedzinošu sajūtu, viņš pieskārās savam vaigam. Rugāju pazuduši. Tomēr, piemēram, īss apkalpes griezums ar tikko izaugušiem matiem.
Atkal iznāca paplāte. Šoreiz bija tīru apģērbu komplekts.
– Pasūtiet. Tagad jūs varat doties tālāk. Tikai bez muļķībām, labi?
Uz kurieni doties, kļuva skaidrs, tiklīdz viņš atgriezās galvenajā zālē. Vairākas hologrāfiskās vitrīnas izslēdzās, bet to vietā sienā atvērās biezas durvis, aiz kurām tika uzstādītas vēl vienas vārtejas.
Nākamā telpa izskatījās pēc laboratorijas. Pamanījis pilienu sistēmas un mīksto caurulīšu pārpilnību ar asinīm, viņš neviļus saspringa.
– Nu ko atkal? – Spoks parādījās aiz plaukta, kas bija piepildīts ar augstiem caurspīdīgiem traukiem. – Vai tev ir bail no asinīm?
Dīvainā kompleksa īpašniece izrādījās kalsna, gara auguma un nedabiski izlocīta, it kā saburzīta.
– Neskaties uz mani. Starp citu, tās ir tieši kaujas ģenētiskā modifikatora ietekmes sekas. Sēdies,» viņš norādīja uz krēslu. «No kā jūs baidāties, es jautāju?»
– Man uzbruka. Divi sava veida mehānismi. Viņiem bija līdzīgas ierīces.
– Purvos?
«Uh-huh,» viņš joprojām neizlēmīgi stāvēja. Nepatīkamās atmiņas prasīja piesardzību. Viņam nebija ne jausmas, kas ir šie cilvēki un kādi bija viņu patiesie motīvi, vai ne?
– Un ko tu izdarīji? – Spoks apsēdās pie kibernētiskās sistēmas termināļa, saliecies, darba ekrānu ielenkumā.
– Es viņus abus nogalināju.
– Stulbi. Tomēr nav pārsteidzoši. FYI: Tie bija atbalsta androīdi.
«Viņi gribēja izsūknēt no manis asinis!» Apdullināts ar šokeri un piesiets!
«Neviens negrasījās sūknēt no jums asinis.» Pretēji. Viņi mēģināja jums palīdzēt. Ieviest modifikāciju nanītu veidā. Un tie parasti tiek sajaukti ar pacienta asinīm. Ļoti reti purvos var redzēt atbalsta transportlīdzekļus. Jums nevajadzēja viņus nogalināt. Vai jūs vismaz lietojāt zāles?
– Es nezinu, par ko mēs runājam.
– Labi, es jums saku: apsēdieties, beidziet skatīties apkārt. Vispirms identificēsim jūs.
Viņš pārvarēja savu piesardzību un apsēdās krēslā. No roku balstiem izbīdīti divi elastīgi manipulatori. Viens paņēma asins paraugu no pirksta, otrs vienkārši kaut ko uzsmērēja uz plaukstas locītavas.
Minūte pagāja klusumā, tad Spoks, lasot datus, ar izbrīnu un neizpratni paskatījās uz nelaiķi.
«Man ir pietiekami daudz rūpju par nakti!» viņš nomurmināja. «Ko lai es saku, izrāvienu replikants, septītā paaudze, atjaunots ar pamata nanītiem!» Pagaidiet, tagad es izpētīšu DNS arhīvus – jūs tikāt atbrīvots ierobežotā daudzumā.
Viņš absolūti neko nesaprata no Vēpu monologa. Es vienkārši sēdēju un gaidīju.
– Nu, iepazīsimies, vai ne? – pēc brīža viņš pagriezās ar krēslu. – Datubāzē ir DNS. Jūsu prototipa vārds bija Ignats. Izsaukuma signāls – «Zvērs».
– Kas СКАЧАТЬ