Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ es tūlīt iepazīstināju sevi, kā tas bija ierasts šeit:

      – Tialla, Dabas maģijas fakultāte, pirmais kurss.

      – Mēs redzam, ka tas ir dabiski! – meitene pārsteigta atzīmēja. – Tāpēc viņi ieradās! Kā jūs tikāt mums garām, ja esat parasts mirstīgais?

      Viņi paši bija ģērbušies zilā. Es ātri sapratu:

      – Vai tu esi no burvestības?

      «Nu jā,» šoreiz puisis atbildēja un iepazīstināja ar sevi: «Mirk.» Un šī ir Mirna, mēs esam dvīņi. Tātad, kā jūs iesaistījāties ar elfiem? Vai arī tu esi pusšķirne?

      Ja tā padomā, draudzīgums šeit nav bieži sastopams, tāpēc mēģināju atcerēties vārdus un izdomāju, ko teikt, lai viņi rīt mani apsveicinātu. Mirks un Mirna izturējās bez vilkačiem raksturīgā agresīvā spiediena un bez elfu piekāpīgās manieres. Turklāt tie bija cilvēki; manā gadījumā būtu dīvaini ieskaut sevi tikai ar vampīriem. Bet, pirms es paspēju kaut ko runāt, manu uzmanību piesaistīja troksnis no vairākiem galdiņiem. Paskatoties tur, es biju apmulsusi. Pāris sēdēja uz garas galda virsmas, kas paredzēta astoņiem cilvēkiem. Es paskatījos tuvāk un atkal samulsu. Tas nebija pāris, bet gan skolēnu grupa, kas glāstīja viens otru tieši uz galda, uzmanīgi pārvietojot šķīvjus uz malu. Meitene diezgan skaļi vaidēja, kad puisis zem viņas svārkiem ielika viņai roku starp kājām un tur kaut ko darīja. Bet tas nebūtu tik slikti, ja tajā pašā brīdī cita meitene ar lūpām nebūtu pieskārusies viņa bikšu mušai. Un viņš piecēlās tā, lai viņai būtu ērti.

      Visspilgtākais šajā situācijā ir tas, ka neviens, tostarp citi studenti vai kafejnīcas darbinieki, šai akcijai nepievērsa īpašu uzmanību. Es piespiedu sevi novērst acis no nepiedienīgā skata, saņēmos un uzmanīgi jautāju:

      – Un kāda fakultāte ir dzeltenā krāsa?

      Mirna skaļi iesmējās par manu reakciju:

      – Seksoloģijas fakultāte, protams. Cik jauki tu nosarkusi! Vai šī ir pirmā reize, kad redzat, kā inkubi un succubi sazinās?

      Ik pa brīdim skatiens draudēja atkal aizslīdēt uz vulgāru ainu. Mani vadīja nepārvarama ziņkārība: vai viņi tiešām šeit, daudzu liecinieku klātbūtnē, varētu sākt viens otram novilkt drēbes un ļauties kaislībai? Un šeit mans tēvs mani atsūtīja no kārdinājuma? Jā, šeit tu izdarīsi vienu neveiklu kustību un ar muti attapsies starp puiša kājām!

      Bet manu uzmanību piesaistīja cita studente, arī zilā krāsā – burvju fakultāte. Viņš gāja ar paplāti un sastinga šī ķermeņa jucekli priekšā, kas joprojām bija drēbēs:

      – Vai nevari sagaidīt līdz vakariņām? Vispirms nokaitiniet visus, un tad mums būs jāskaita lekciju minūtes. Satracināt!

      Tomēr tas tika teikts bez dusmām. Inkubs, neizņēmis roku no meitenes svārkiem, atbildēja ar tādu pašu jautru izaicinājumu:

      – Kas ir iemesls, kāpēc mēs neizpildījām mājasdarbus? Tu vai nu pievienojies, vai ļauj mums vismaz kaut kā sagatavoties.

      Meitene pēkšņi izlieka visu ķermeni, izpletot augšstilbus vēl platāk. Bet tas puisim zilajā lika tikai pasmieties. Viņš gribēja sēdēt pie viena galda, uz malas, bet Mirks uzsauca burvei:

      – Nāc pie mums!

      Un inkubators arī pēc zvana apgriezās – viņš ieraudzīja mani un gaļēdāji nolaizīja lūpas. Un viņš pameta to, ko viņš darīja, panākot draugu zilā krāsā. Meitene viņam kliedza ar acīmredzamu neapmierinātību:

      – Kā ar mājasdarbiem?!

      «Mēs pabeigsim ar pirmo lekciju,» atbildēja inkubators, nepagriežoties.

      Un viņi abi apsēdās pie mūsu galda un par to pacēla vēl vienu krēslu.

      – Jauna meitene? Cilvēks? Kāpēc ne zilā krāsā? – burvis uzdeva paredzamu jautājumu, kamēr viņa izvirtušais draugs gaļēdāji paskatījās uz mani.

      Man bija jāatgriežas pie galvenās leģendas:

      – Es esmu feja. Bet te nav fakultātes…

      Es pats nevarēju atraut acis no rokas, ko inkubators sniedza man. Tā pati roka, kas pirms minūtes kaut ko meklēja zem meitenes biksēm. Neskatoties uz manu apjukumu, viņš iepazīstināja ar sevi:

      – Janos, Seksoloģijas fakultāte. Bet jūs to jau esat redzējis pats. Trešais kurss, kas pats par sevi ir kvalitātes garants,» viņš piemiedza aci.

      Viņa seja bija ļoti aicinoša: brūnacaina, brūnmataina ar burvīgu smaidu. Bet es fiziski nevarēju piespiest paspiest izstiepto roku. Tāpēc viņa satvēra dakšiņu un izlikās nemanām. Izspiests:

      – Tialla.

      Un ar acs kaktiņu es pieķēru viņu paceļam pirkstus pie deguna un ar baudu šņāca. Pārējie pie galda smējās, bet es nevarēju atturēties un sasmējos. Cerēju, ka visi to uztvers kā reakciju uz aukstu omleti. Vispārzināms fakts, ka šo sūdu interesē tikai sekss: tie ir viņu saziņas, enerģijas iegūšanas, attiecību kārtošanas un kopumā izdzīvošanas veidi. Taču visiem ir zināms arī tas, ka ļauties savai būtībai ir dārgāk. Incubi neinteresē nekas cits kā viņu galvenais uzdevums. Tāpēc dabiskais riebums nebija ilgi jāgaida. Janosu mana reakcija nesamulsināja, bet, gluži otrādi, šķita, ka tā pievienoja sajūsmu:

      «Ko jūs darāt šovakar, Tialla?» Vai es varu aicināt jūs pievienoties man, um, gatavojot ļoti svarīgu mājsaimniecību…

      – Nevar! – Es nevarēju to izturēt. – Man jau ir randiņš! Kā viņu sauc… Alfa, lūk!

      Burvja smiekli mainīja manu uzmanību, un tikai tagad es atcerējos viņa klātbūtni. Viņam bija melni mati un tumši zilas acis – tonis pret toni ar akadēmisko uniformu. Man nepatika viņa ļaunie smiekli ar nelielu sarkasma piegaršu, tāpēc es izaicinoši paskatījos uz viņu un teicu pēc iespējas mierīgāk:

      «Es negribēju aizvainot tavu draugu ar atteikumu, es tikai izteicu faktus.»

      Viņa skatiens kļuva vērīgs:

      – Nodevība ar inkubu netiek uzskatīta par nodevību. Alfa vilkači nevar būt tik stulbi, lai to nezinātu. Vai arī alfa mātīte ir tik stulba?

      Es uz brīdi zaudēju savaldību, bet līdz šim nekad mūžā nebiju saukta par sievieti.

      – Izvēlieties savus izteicienus!

      «Paskaties uz savu sejas izteiksmi, alfa mātīte.» Pat viņš tevi neglābs, ja turpināsi uzvesties kā pilnīga kuce.

      Es parasti izceļos ar atturību, bet vienkārši nebiju pieradis pie šādas izturēšanās, tāpēc kļuvu arvien dusmīgāks, kaut gan mēģināju vārdus izrunāt vienmērīgā tonī:

      – Es atkārtoju, izvēlieties savus izteicienus.

      «Es vēlos, lai es varētu tos izvēlēties pirms katra sākuma.»

      Es esmu hercoga meita! Un, СКАЧАТЬ