Kļūsti par pēdējo. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      Savas dzīves pēdējā brīdī es skatījos saulrietā. Saule bija gandrīz pazudusi aiz melnās un sarkanās jūras, bet es biju pārliecināta, ka arī tā tajā brīdī skatās uz mani.

      Mēs, cietzemes iedzīvotāji, nezinājām, kā cīnīties. Ne mans tēvs, ne vectēvs, ne vecvectēvs nezināja, kas ir īsta kauja. Stāsti par militārām kampaņām, kad Lielais Imperators iekaroja visas kontinentālās valstis un apvienoja tās zem viena vainaga, skanēja kā leģendas. Bet, ja padomā par to, ka šī nav pasaka, tad saproti: asiņaini iekarojumi tajos tālajos laikos bija nepieciešami, lai nodrošinātu mieru vēl simtiem gadu. Kļūstot par vienotu valsti, valstis agri vai vēlu pārtrauca cīnīties, jo nav par ko nopietni cīnīties, ja visiem cilvēkiem ir vienādi vārdi. Un tam vajadzēja turpināties tūkstošiem gadu… bet pasaulē ir ne tikai mūsu cilvēki, kas nav pieraduši pie strīdiem ārpus tirdzniecības maldiem vai sīkiem strīdiem.

      Kuģi no Rodebas salām mūs nebiedēja. Mēs vienkārši saucām tās tālās valsts iedzīvotājus par dēmoniem, bet mēs nekad neliekam šim vārdam īpašu negatīvu pieskaņu. Dēmoni no mums atšķīrās gan pēc izskata, gan rakstura. Agresīvi barbari, kuriem ir tendence uz sadursmēm ar ikvienu, kas viņiem dod iemeslu. Viņi runāja vienā valodā – mums ir tie paši senči, bet dažreiz viņi lietoja nesaprotamus vārdus. Tā kā bijām mierīgi, ātri sapratām, ka labāk nekad nestrīdēties ar dēmoniem: ostas pilsētās viņi vienmēr ar tiem sazinājās ar izteiktu pieklājību, krogos cienāja ar bezmaksas vīnu, korumpētas sievietes labprāt piekrita nakšņot ar dēmoniem. viņiem par noteiktu samaksu – un dēmoniem, ja nebija nekādas necieņas, viņiem bija jāuzsāk cīņas savā starpā. Tirdzniecībā viņi bija mazāk izsmalcināti nekā vietējie iedzīvotāji: viņi nekaulējās par cenu, un, ja darījuma nosacījumi nebija apmierinoši, viņi vienkārši no tā atteicās. Tāpēc viņiem nepatika dēmoni ostās, bet izturējās pret tiem kā pret nedaudz dīvainiem, bet noderīgiem biznesa partneriem. Šīs attiecības bija izdevīgas visiem simtiem gadu: Rodebas salas bija slavenas ar savām zelta un dārgakmeņu rezervēm, kuras tās mainīja pret mājsaimniecības piederumiem, ādām, audumiem un iekārtām zemes apstrādei. Tomēr pēkšņi situācija krasi mainījās.

      Pirmo karakuģi vietējie ieraudzīja tikai pirms pāris mēnešiem, un tad neviens nepatikšanas nejuta. Rodesas salas ilgu laiku karoja ar Tician valsti, kas atradās cietzemē aiz tām. Konflikts ievilkās, bet mums izdevās palikt malā. Turklāt, cik es zināju, dēmoniem bija pārsvars pār tikkiem. Sākotnēji paniku neizraisīja ne karakuģa skats, kurā bija ieroči un cita veida pakaļgals nekā tirdzniecības kuģim, ne pāris simti krastā iznākušo karavīru. Tomēr jau pēc pāris minūtēm mani pārņēma panika un notiekošā apziņa. Tie, kas izdzīvoja un kuriem izdevās aizbēgt, stāstīja briesmīgas lietas: dēmoni nogalina, izvaro, aplaupa… un nesagūst vergus. Neviens no parastajiem zemniekiem un tirgotājiem nezināja uzbrukuma iemeslu, bet cilvēki aizbēga tālāk valsts iekšienē, brīdinot visus kolonistus un cenšoties sasniegt galvaspilsētu. Bija nepieciešams paziņot imperatoram, kurš ar savu armiju spēja atvairīt uzbrukumu.

      Karotāji ostas pilsētu nodedzināja līdz pamatiem un ar to pašu kuģi devās prom. Pēc tam visās piekrastes apmetnēs sākās tie paši vienreizējie reidi. Tika nodedzināti zvejnieku ciemati, un visi, kam nebija laika aizbēgt, tika nogalināti. Un, ja pirmās ziņas izklausījās pēc absurdas, rāpojošas pasakas bērniem, tad ļoti ātri pasaka kļuva par vēl rāpojošāku realitāti. Nē, arī vietējie nav nekaitīgi! It īpaši, ja runa ir par savu māju aizsardzību, bet bēgļi runāja par šamaņiem – katrā militārajā vienībā bija vismaz viens. Šīs no iekšpuses sapuvušās radības varētu darīt neiedomājamas lietas: piemēram, iznīcināt sienas vai radīt uguni. Arī mūsu dziedniekiem bija maģiskas spējas, taču viņi tās izmantoja tikai dziedināšanai vai ražas vairošanai… Neviens no viņiem nebija apmācīts mest maģiju zvērību labā.

      Mans mednieku ciemats atradās tuksnesī – tur ir vairāk vietas mūsu amatniecībai. Varbūt tas ir vienīgais iemesls, kāpēc šausmīgās ziņas mūs sasniedza vēlu. Apmetnes priekšnieks nekavējoties pavēlēja iekraut lietas ratos un pirmajai daļai nosūtīt vecus cilvēkus un mazus bērnus uz galvaspilsētu. Tajā pašā laikā jau sapratām, ka galvaspilsētai jau tagad vajadzētu nosmakti no bēgļu pieplūduma, taču cerējām, ka pārtiku un pajumti atradīs vismaz vājākie. Palika jauni un spēcīgi. Mūsu ciemata atrašanās vieta lika mums cerēt, ka mēs vienkārši netiksim atrasti biezoknī. Un pat ja viņi mūs atrod, mēs esam tie, kas varam slēpties mežos mūžīgi. Mamma aizbrauca ar gadu veco brāli, un mēs ar tēvu palikām, jo… jo ir jēga nomirt taisnas lietas dēļ, ja vienlaikus paņem līdzi vairākus ienaidniekus.

      Un cilvēkiem, kas dzīvo tuvāk krastam, bija vajadzīga palīdzība. Vismaz tā, lai sievietēm ar mazuļiem uz rokām būtu laiks aizbraukt. Mums nebija ilgi jāturas, ļoti drīz šajās daļās ieradīsies imperatora armija ar spēcīgākajiem bruņiniekiem un atjaunos šeit kārtību. Mēs gribējām atstāt šo zemi gatavi viņu ierašanās brīdim.

      Ratu karavāna jau bija tālu aiz manis. Mans tēvs tika nogalināts pēdējā izbraukumā, bet es neļāvu sev viņu apraudāt. Pēc nāves varoņi dodas uz labāku pasauli, un tur es viņu satikšu.

      – Tesa, atkāpies! Pārāk tuvu!

      Es nereaģēju uz sava biedra zvanu un sastingu zaros. Šeit mani nav iespējams pamanīt, bars dosies tālāk, un tad es varu atgriezties pie saviem cilvēkiem apļveida ceļā. Pārāk tuvu. Pārāk tuvu, lai palaistu garām šo iespēju. No tāda attāluma pat varēja redzēt sejas. Dēmoni, tie visi, bija milzīgi, un viņu āda bija nedabiski brūna no iedeguma. Viņu izspiedušos muskuļus gandrīz neslēpa apģērbs, pat sievietes bija kailas no jostasvietas uz augšu. Bet vīriešu ir daudz vairāk… Sievietes pat pēc mūsu mērauklām varētu saukt par glītām, bet vīrieši ar saviem platajiem deguniem un šķībajām acīm izskatījās kā animētas seno ļauno dievu statujas. Atdalījumā ir aptuveni divi simti karotāju, un šķiet, ka viņi vēl negrasās atgriezties. Viņi dodas uz Zerinku, mazu pilsētiņu šajā virzienā. Zerinkā jūs varat cīnīties: ir akmens sienas, kas dos jums priekšrocības. Un cilvēki būs gatavi…

      Uzmanīgāk aplūkoju karotāju varenā zirgā pašā atdalīšanas sākumā. Viņš atšķīrās no pārējiem: viņam galvā bija zelta stīpa, kas turēja īsos matus, un uz rokām mirdzēja aproces. Tādās pašās ādas biksēs kā pārējās, bet pat ar savu stāju izceļas uz pārējo fona. Noteikti viņu vadītājs. Es pacēlu loku.

      Šaut zināju jau kopš bērnības. Jā, man nebija citu rotaļlietu, izņemot lokus un mešanas nažus. Labākie mednieki izaug tikai ar tādu audzināšanu. Es varēju ar vienu bultu no simts soļiem nogalināt briedi un pat cilvēku… bet es nenogalināju cilvēkus, tikai dēmonus, un manā kontā jau bija četrpadsmit no tiem. Es samiedzu acis. Vajag mazliet tuvāk.

      Aiz vadoņa stāvēja rati, uz kuriem sēdēja sieviete ar kažokādas jostu. Rokā viņa turēja zizli ar nelielu galvaskausu virsū. Es riebumā noelsos. Šamanis. Tieši tā, kā aprakstīts. Ne velti viņa uzlika mazuļa galvaskausu uz nūjas – no tā viņa patiešām saņēma spēku: varēja atrast apslēptus ciemus, varēja nojaukt Zerinkas mūrus… un atņemt vietējai milicijai pēdējo cerību. Viņa ir spēcīgākā karotāja barā, lai gan viņa netiek uzskatīta par karotāju.

      Viņa īsi izdvesa. Es nekad neesmu palaidis garām. Taču līdz šim likmes nekad nav bijušas tik milzīgas – ja šim radījumam sirdī trāpīs bulta, ar šo vien es izglābšu simtiem dzīvību. Nav zināms, vai pēc tam varēšu pati aizbraukt… bet simtiem dzīvību dēļ biju gatavs riskēt.

      Viņa vēlreiz pavilka loku un mērķēja. Es nekad neesmu palaidis garām! Bet tagad es nevarēju tikt galā ar savu sajūsmu. Lai šis metiens ir visprecīzākais! Tomēr labie gari, šķiet, bija aizgājuši kopā ar pārējiem aiz ratiem… Bulta nosvilpās un sasniedza mērķi. Es to uzsitu, un uzgalis iekļuva vecās sievietes krūtīs. Bet viņa kliedza – tieši šis kliedziens liecināja par to, ka es palaidu garām. Un tādējādi deva viņai vēl dažas dzīves sekundes.

      Atskanēja troksnis, un viņa paskatījās tieši uz mani, it kā tādā attālumā viņa pat varētu redzēt lapotni. Nē, mirstošās acis skatījās tieši manā sejā. СКАЧАТЬ