Bumba prezidentam. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Bumba prezidentam - Edgars Auziņš страница 8

Название: Bumba prezidentam

Автор: Edgars Auziņš

Издательство: Автор

Жанр:

Серия:

isbn:

isbn:

СКАЧАТЬ ja neskaita dažu mēbeļu neskaidros siluetus, nekas nebija redzams.

      Laukumā pa kreisi no mājas atradās tupa šķūnis. Mūsdienās šādas ēkas arvien vairāk tiek izmantotas kā automašīnu garāžas, taču riteņu pēdas šeit nebija. Izlēmusi iet iekšā, Hēra satvēra lielo dzelzs kronšteinu, kas aizstāja durvju rokturi, un uzreiz izdzirdēja saucienu:

      – Ko tu te gribi, ja?

      Abi vīrieši pagriezās pret balsi no ceļa un ieraudzīja lielu sievieti koši sarkanā ūdensnecaurlaidīgā jakā un augstos gumijas zābakos. Viņa atspiedās uz stipru, kruzainu nūju.

      – Ko tev vajag, es jautāju? – sieviete atkārtoja.

      Tolja izrādījās tuvāk milzīgajam kārtības sargam. Viņš runāja pārliecinoši un lēni:

      – Redziet, mēs speciāli atbraucām no pilsētas uz… uh… uz vietas… apskatīt…

      – Aaaaand, tātad tu esi no Tomkas?

      Anatolijs īsi paskatījās uz komandieri un pamatīgi pamāja.

      – Kāda neuzmanīga meitene! Cik reizes es viņai saku: brīdini mani! Tātad nē, viss ir savādāk. Vai man te jāstaigā visu dienu? Nav meitene, tēja.

      Sieviete patiešām bija tajā vecumā, kad, īpaši ciema sievietēm, nodzīvoto gadu skaitu vizuāli vairs nevarēja noteikt.

      «Mana māja ir turpat,» viņa pamāja ar roku uz ielas, «bet citu tuvu kaimiņu nav.» Ekimovi aizgāja pagājušajā gadā, – viņa norādīja uz pamatīgi nobriedušo būdiņu blakus pa kreisi, – un Matrjona nomira pirms sešiem mēnešiem… – Bija skaidrs, ka šī Matrjona piederēja piparkūku mājiņai labajā pusē.

      Taļejevs pieklājīgi noklepojās.

      «Tāpēc es saku: brīdini mani.» Ak, vai! Vai vēlaties māju, kurā dzīvot, vai kā vasarnīcu? Vai varbūt uzcelt kotedžu vai zemei?

      Talejevs bija pirmais, kas saprata situāciju:

      «Mēs, mans dārgais, atbraucām uz šejieni, lai uz vietas noteiktu, vai māju var remontēt, vai viss būs jābūvē no jauna.» Tad izlemsim, vai ir vērts pirkt. Un mēs nepiekritām Tamārai par atslēgu.

      «Nu, šo lietu var labot,» sacīja kaimiņš un tad pēkšņi aizdomīgi jautāja: «Kā jūs ar Tomku satikāties, bet viņa tev neiedeva atslēgu, vai ne?»

      Taču notriekt žurnālistu nebija tik vienkārši:

      – Vai es teicu, ka mēs ar Tamāru satikāmies? Viņa publicēja sludinājumu avīzēs, mēs to izlasījām un sazvanījāmies pa telefonu.

      – Ak, man nepatīk šie tievie radījumi. Es nekad to neizmantoju. Jā, un pēdējā laikā mana dzirde ir kļuvusi sliktāka. Parasti Tomka sūta šurp cilvēkus ar viņu atslēgām. Tātad viņi var staigāt un klīst tik daudz, cik vēlas. Viņi visu aplūko un izdomā. Dažreiz viņi pat paliks pa nakti, lai viņiem naktī nebūtu jāvelkas atpakaļ uz savu pilsētu. Māju vēl neviens nav nopircis. Tūlīt teicu muļķim Tomkam: «Tu neatradīsi pircējus!» Neviens nedosies uz tādu vraku un pat uz zemes malas. Es pats būtu palicis šeit dzīvot, tāpēc varbūt būtu kaut ko ietaupījis. Bet vai te jaunieši var sēdēt?! Ātri nosvilpoju uz pilsētu uz rūpnīcu. Lai gan tas ir saprotams: esmu pieradis pie visām pilsētas ērtībām.

      Saruna ar tik interesantu sarunu biedru Hērai tagad kļuvusi teju svarīgāka par mājas apskati.

      «Bet mēs pat nejautājām Tamārai Nikolajevnai pa tālruni, kur viņa strādā vai kur viņa dzīvo.» Nebūtu maldināšana!

      – Nu, kāda tur blēdība?! Viss ir redzams. Un Severodvinskā ir tikai viena rūpnīca, kur vēl viņa varētu strādāt par grāmatvedi? Un rezerves atslēgas atrodas kanalizācijā, kas atrodas virs lieveņa. Atveriet to, apskatiet, varbūt kaut ko izdomāsit.

      – Un šķūnis?

      – Jā, visas atslēgas ir uz gredzena. Pat no pazemes un pieliekamā.

      – Nu tu neesi tikai sieviete, tu esi īsts dārgums! Un kas, ja nav noslēpums, notika, ka Tamāra Nikolajevna aizbrauca no šejienes un pārdod māju?

      Un atkal Taļejevs ļoti precīzi definēja sievietes rakstura psiholoģisko momentu un īpašības: viņa nemaz nevēlējās šķirties no pieklājīgajiem apmeklētājiem, un ilgstošais klusums viņu vilināja runāt.

      – Pirmkārt, vecā Ņikitična nomira. Ak, cik tas ir vecs? Viņa ir desmit gadus jaunāka par mani! Šī māte bija Tomkina. Viņi abi šeit dzīvoja visu laiku…

      – Kur bija tavs vīrs, Tamāras tēvs? – Talejevs saprata, ka runāt runīgas sievietes pārtraukšana ir diezgan pieņemama. Tas viņu neatraidīja, bet, gluži pretēji, varēja domu kustībai piešķirt jaunu interesantu virzienu.

      – Tātad viņa tur nemaz nebija. Ņikitična nevienam par viņu neteica ne vārda. Ak, labi, es jums pateikšu! Jūs, cilvēki, pēc visa spriežot, esat pieklājīgi un cieņpilni. Tomkina māte ieradās mūsu ziemeļos, kad viņa bija tikai meitene. – Sieviete pārgāja uz skaļu čukstu. «Cietuma nometnē viņa tika ieslodzīta tepat netālu no Nenoksas par dažiem jaunības grēkiem. Nezinu, nemelošu. Viņa stāsta, ka nokalpojusi četrus gadus par velti un atbrīvota ar mazuli rokās. Kā tas var notikt! Un viņa nekur negāja, palika strādāt cementa rūpnīcā mūsu Pervomaiskijā. Ar Dieva palīdzību māja tika iztaisnota, viss ciems palīdzēja to uzcelt. Citi cilvēki kādreiz bija…

      – Vai tu tā dzīvoji ar savu meitu?

      – Jā. Es neskatījos uz vīriešiem. Varbūt, protams, kad es iemīlējos vairākas reizes: kā sieviete var būt jauna bez šī, bet nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē. Es visu laiku audzināju savu meitu. Un viņa izrādījās skaista un gudra. Pabeidzu skolu un devos uz grāmatvedības tehnikumu Arhangeļskā. Tad es satiku šo, savu vīru. Nosaukums ir tik brīnišķīgs, ne mūsu: kaut kāds Pasha. Viņš ir no Austrumiem un, iespējams, no dižciltīgas ģimenes. Un te kaut kur viņš bija flotes virsnieks. Skaists! Reiz es viņu redzēju. Tas ir tad, kad viņš un Tomka pēc kāzām apciemoja māti. Trīs dienas izklaidējāmies un aizbraucām kaut kur pie Murmanskas. Pasha tur kalpoja. Tātad pagājušajā gadā Nikitična nomira. Plaušu vēzis. Daudzi cilvēki mūsu cementa rūpnīcā nonāk šādi. Tomka ieradās, bagātīgi apglabāja māti, reģistrēja māju uz viņas vārda un devās atpakaļ pie vīra. Bet vai nepatikšanas nāk vienatnē?! Ar Pasha bija kaut kāda nesaskaņa, un viņi izšķīrās. Kur meitenei jāiet? Viņa atgriezās vecāku mājā. Vai tiešām šeit ir iespējams dzīvot vai sakārtot savu likteni?! Tāpēc viņa devās uz pilsētu par grāmatvedi rūpnīcā. Pagaidām viņš kaut kur īrē dzīvokli, un, pārdodot māju, viņš tur nopirks sev māju. Varbūt izdosies. Ko darīt, ja jūs to nopirktu?

      – Vai daudzi cilvēki jau nākuši apskatīt māju?

      – Tu būsi piektais. Dažiem tas uzreiz nepatika, daži nenorādīja cenu. To vēlāk man teica pati Tomka, viņa negribēja to padarīt lētāku, citādi СКАЧАТЬ