Bumba prezidentam. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Bumba prezidentam - Edgars Auziņš страница 2
1. nodaļa
Germans Taļejevs lēnām brauca pa nesen asfaltētu ceļu uz savu vasarnīcu netālu no Maskavas, kas atrodas neliela meža malā. Viņš šeit bija reti. Daudz retāk, nekā mēs vēlētos. Neskatoties uz viņa profesijas acīmredzamo publicitāti – Taļejevs bija žurnālists – viņš mīlēja klusumu un vientulību. Varbūt viņam patika arī makšķerēt, taču pēdējos gados viņam nebija ne reizi vien bijusi iespēja pārbaudīt, vai viņam ir šī aizraušanās. Viņam parasti pietika ar dažām stundām, kas pavadītas dziļā, mīkstā krēslā pie liesmojoša kamīna ar konjaku un cigāru rokās. Bez grāmatām, televizora un datora.
Šodienas vizīte šajā «svētītā vecpuiša patversmē» izvērtās par pārsteigumu pašam Talejevam: viņš saņēma zvanu no vīrieša, kura ļoti pieklājīgs lūgums bija stingrs pavēle Hērai. Ne tik daudz oficiālās pakļautības dēļ, bet gan dziļas cieņas dēļ pret zvanītāja personiskajām īpašībām. Nekad ilgus gadus ilgas paziņas, kas pamazām pārauga draudzībā, viņi nebija tikušies publiski. To prasīja visstingrākā slepenība, kas bija absolūti nepieciešama lietā, kurai Talejevs veltīja savas neparastās dabas labākās īpašības. Un tā nebija žurnālistika!
Germans Talejevs bija viens no tiešajiem komandieriem noslēpumainā un noslēpumainā organizācijā, kuru paši tās dalībnieki vienkārši sauca par komandu. Viņai nebija cita vārda. Un kam tas varētu būt vajadzīgs?! Neviens dokuments neapliecināja tā pastāvēšanas realitāti. Nav rīkojumu vai instrukciju, atskaišu par paveikto darbu vai algas lapiņām. Nebija pat apstiprinātas iekšējās struktūras. No tikai duci pilnas slodzes darbinieku būtu grūti izcelt trīs komandierus, kuriem bija tiešs kontakts ar kuratoru. Viņi saņēma no viņa uzdevumus, un viņu turpmāko darbības brīvību praktiski nekas neierobežoja. Tomēr, neskatoties uz šādu šķietamu ārēju iluzoriju, Komandas atrisinātie uzdevumi bija diezgan reāli un vitāli nepieciešami. Komanda rīkojās tur, kur beidzās oficiālās valdības un drošības struktūru pilnvaras. Turklāt viņa izmantoja metodes, kas bieži vien nonāca klajā pretrunā ar oficiālo valsts doktrīnu un pat dažos gadījumos deklarēja morāles un ētikas principus.
Kopumā visa valsts vara strādāja Komandas labā. Viņas rīcībā bija visu tiesībsargājošo iestāžu resursi. Tās veiktajās operācijās bija iesaistīti jebkuras nodaļas darbinieki, par to pat nenojaušot. Visbiežāk šādi jauniesauktie bija pilnīgi pārliecināti, ka strādā «sabiedroto spēku» labā – FSB, Iekšlietu ministrijai, GRU -, jo īpaši tāpēc, ka pavēles vervēt vienmēr nāca no tādiem Kremļa varas stratosfēras augstumiem, kur neviens nebija. uzdrošinās vērsties pēc precizējuma vai apstiprinājuma.
Par Komandas esamību zināja tikai divi cilvēki. Turklāt Pirmā nekad neiejaucās savā darbā, bet tikai atzina un atbalstīja šīs vienības klātbūtnes nepieciešamību tik joprojām nemierīgajā pasaulē. Tas bija Krievijas prezidents.
Otrais… Šis bija kurators. Vladimirs Viktorovičs Aleksakhins, Krievijas Federācijas prezidenta pastāvīgais palīgs. Cilvēks, ar kuru žurnālists Taļejevs tagad gatavojās satikt savā mājā.
Gera rakņājās cimdu nodalījumā: tur vienmēr gulēja vasarnīcas ieejas vārtu atslēga. Šoreiz viņu atrast neizdevās. Viņš mēģināja atcerēties pēdējo reizi, kad viņš apmeklēja savu lauku rekolekciju. Šķiet, pirms trim mēnešiem, kopā ar Seryoga Redin. Vai arī tas bija Gjulčatajs, kurš pierunāja viņu atpūsties dabas klēpī? Ak, vienalga. Būs jāizkāpj no mašīnas, jāiet iekšā mājā un jāpaņem uz naglas piekārtā rezerves atslēga.
Taļejeva vasarnīcā nebija nevienas īpaši slepenas slēdzenes, taču tika uzstādīta uzticama signalizācija ar videokamerām un kustību sensoriem, kas savienota ar četrus kilometrus attālā policijas cietokšņa tālvadības pulti. Brīdinājums tiks aktivizēts arī viņa automašīnas navigatorā, kas savienots ar satelītu izsekošanas sistēmu. Reti kurš varēja lepoties ar tādiem zvaniņiem un svilpieniem. Nu, žurnālists Talejevs nav pirmais, ar kuru viņš satiekas. No visas komandas viņš bija vienīgais ar «oficiālo seju». Turklāt tādu, kas spīdēja visos valdības līmeņos. Viņam bija pastāvīga akreditācija Kremlī, viņš pavadīja valsts augstākās amatpersonas viņu valsts vizītēs visā pasaulē, un intervijas viņam neatteica lielākā daļa mediju un privātpersonu.
Hēra izkāpa no mašīnas pie neuzkrītošiem vārtiem. Dačas žogs bija pamatīgs un diezgan augsts, taču pat šeit, uz ceļa, iespiedās spēcīga tikko ceptas gaļas smarža, garšvielu aromāts un zilgani ugunskura dūmi. Žurnālists skaļi noklepojās un atvēra neaizslēgtos vārtus. Apmēram 45–50 gadus vecs, gara auguma vīrietis gaišos, novalkātos džinsos un niecīgā beisbola cepurē ar garu vizieri uz īsi apgrieztiem sirmiem matiem, pagriezās pret viņu no grila, kas atrodas pa kreisi no mājas.
«Pēc maniem aprēķiniem, tev vajadzēja būt šeit pirms 12 minūtēm,» sveicinātāja balss bija klusa, bet ļoti skaidra, «Laikam tu gaidīji aiz stūra, kamēr kebabs būs gatavs, netīri rokas?»
– Es vienkārši negribēju tev, Vladimir Viktorovič, atņemt visu prieku, ka esi iepazīstināts ar augsto kulinārijas mākslu. Kur tu esi, aiz savas daudzzobu sienas, tu redzēsi dzīvu gaismu, aizrīsies ar dūmiem…
Asistents patiesībā klepoja, spļāva un kratīja dūri Taļejevam:
– Viņš arī skricelēja, zīlniek! «Viņš berzēja acis ar plaukstu. – Brauciet ar mašīnu – un, lūdzu, nāciet pie galda, kungs!
Zem Taļejeva lielā ozola atradās garš koka galds ar izraktiem soliem. Tagad viss galds bija nosēts ar dažādu zaļumu ķekariem un izklāts ar pudelēm ar krāsainām etiķetēm. Hēra noraidoši pakratīja galvu.
– Bet jūs joprojām neļaujat man izrādīt patiesi krievisku viesmīlību un viesmīlīgi sagaidīt goda viesi teritorijā…
Vladimirs Viktorovičs pārtrauca:
– Jā, jā, jā, jūsu personīgā teritorija! Es droši vien pieļāvu kļūdu, parādoties šeit, bet es to visu ļoti gribēju. – Viesis plaši žestikulēja pa izcirtumu mājas priekšā. «Un es veicu visus piesardzības pasākumus.» Jūs šeit nevienu neredzat, un jūs nevienu nepamanījāt ceļā.
Taļejevs ļoti labi zināja, ka kurators nekad nepārvietojas bez atbilstošas apsardzes un eskorta transportlīdzekļiem. Viņš neuzskatīja sevi par tiesībām mainīt noteikto kārtību augsta ranga ierēdņiem. Bet Hēra tiešām neievēroja sargus.
«Nu, ļausimies nāvējošajam rijības grēkam!»
Pēc stundas viņi pilni un apmierināti ievācās mājā un apmetās viesistabā pie klusi sprakšķēja kamīna. Taļejevs aizdedzināja savu parasto tievo melno cigāru, un Asistents beidzot pārgāja pie galvenās vizītes tēmas.
«Mēs neesam redzējuši viens otru ilgu laiku, un man nebija iespējas dalīties ar interesantām ziņām.» Pēc notikumiem Špicbergenā jūs drīz kopā ar prezidentu aizbraucāt uz Vīni un no СКАЧАТЬ