Viņa īpašums. Jolanta Auziņa
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Viņa īpašums - Jolanta Auziņa страница 7
Viņa nolaiž skatienu uz manu roku, bet es viņai neļauju. Es gludi noslīdēju ar roku viņai pāri plecam, atsedzot šo trauslo ķermeni līdz pat atslēgas kaulam. Viņa sastingst un pat nemēģina pretoties. Es noliecos pie viņas maigajām rozā lūpām, lai tās nogaršotu, bet Marata parādīšanās visu sabojāja.
– Sergej!" Marats ienāca istabā.
Es jutu, kā Rita atviegloti izelpo. Uzsmaidu viņai uz sejas, tad pievēršos Maratam.
– Kas notiek?
– Mēs viņu atradām. Kādi vēl norādījumi?– jautāja Marats.
– Atvediet viņu pie manis neskartu! Es ar viņu aprunāšos personīgi!
– Ir vēl viena lieta.... Tas attiecas uz…" sacīja Marats, skatoties uz Ritu.
Šī saruna nav domāta viņas ausīm. Rita nevar par to uzzināt.... Es pagriežos pie viņas un pārvelku viņai kreklu pāri pleciem.
– Nosedzies! Nevienam nevajadzētu skatīties uz tavu ķermeni....
Es kopā ar Maratu iznāku koridorā. Viņš man pastāstīja, ka Iljass viņu meklējot pa visu pilsētu. Vau, viņš tiešām cītīgi viņu meklē. Viņš pat aizsūtīja savus labākos vīrus, lai mani atrastu. Bet vai viņš zina, ka viņi nevarēs pie manis ierasties pat ar lielgabala šāvienu......
Es atgriežos istabā un atrodu Ritu pilnībā apģērbtu..... Viņa ātri pārģērbjas. Nepaiet ne 10 minūtes. Šī meitene mani nebeidz pārsteigt..... Viņa vēlas tikt prom no šejienes. Neesmu pārliecināts, ka man pašam patīk doma šeit atrasties. Viņa ātri pieķērās manai idejai… Man šķiet, ka ar šo meiteni man nāksies krietni pastrādāt.
Mēs kopā iznākam no klīnikas un dodamies uz mašīnu. Rita paliek man blakus, tāpat kā apsargs, kurš klusu seko mums. Es apstājos, kad atskan telefona zvans. Paskatos, numurs ir nezināms. Es norādīju uz melno džipu, liekot Ritai klusi iekāpt tajā, un pacēlu telefonu.
Ilgais klusums telefonā mani sāka biedēt. Kaut kas šeit nav kārtībā. Es paskatos uz Ritu. Un es redzu, ka pret viņu brauc mašīna.
Svētā sūdi!
Viņa ir pagriezusies pret mašīnu un pat nemēģina izkustēties..... Kāda idiote! Es uzlēcu no savas sēdvietas un metos pie viņas. Es satvēru viņu aiz vidukļa un pievelku pie sevis, noguldot viņu uz bruģa. Visus apsargus pārtrauc skaļš pīkstiens un automašīnas trieciena troksnis.
– Sergej!" Marats kliedza.– Vai ar tevi viss kārtībā?
– Sūda! Sekojiet viņam pakaļ! Noskaidro, kas stāv aiz slepkavības mēģinājuma!– rēca ārpus kontroles.– Atrodi man to mr@z dzīvu!
Es gribu zināt, kurš mēģināja piekāpties Ritai. Ja viņa iekāps mašīnā, viņa noteikti tiks ievainota. Man sāk patikt viņas spītība. Tas ir labi, ka viņa nesaņēma in.... Es jūtu, kā viņas ķermenis trīc..... Klusas raudas manā krūtīs.... Pat mani, viss viņas dvēseles stāvoklis satricina līdz sirds dziļumiem.
– Tas ir beidzies!
Es paglaudīju viņai galvu, lai mazliet nomierinātu. Viņa ir tik ļoti nobijusies, ka cieši pieķērusies man. Viņa visa trīc.... Es pieceļos no bruģa un palīdzu viņai piecelties kājās.
– Vai sāp?– es viņai jautāju.
Es redzu, ka viņa ir nobijusies. Viņas acis ir pilnas asaru. Kad uzdodu viņai jautājumu, Rita tikai pakrata galvu, neatlaižot manas jakas piedurkni.
Mēs iekāpjam citā mašīnā, bet tas īpaši nepalīdz. Es nezinu, kā tagad viņai palīdzēt. Ja, turot manu piedurkni, viņa jūtas labāk, ļaujiet viņai turēties. Mums jādod viņai laiks nomierināties....
5. nodaļa
Rita
Es nepamanīju mašīnu, kas piebrauca pie mājas, satriekta par notikušo. Es sēdēju klusēdama un neteicu ne vārda, pilnībā iegrimusi savās domās. Es joprojām baidījos un joprojām turēju rokās Sergeja piedurkni.....
– Mēs esam šeit!– sacīja šoferis.
Vīrieša balss, šķiet, izrāva mani no transa, kurā biju atradusies visu ceļu. Es pagriezos pret Sergeju un ātri atgrūdu roku. Viņš neko nesaka, tikai skatās uz mani. Es izkāpju no mašīnas viņam pakaļ. Palūkojos uz augšu un ieraugu māju priekšā. Es esmu pārsteigts par tās mērogu.... Divi stāvi, akmens žogs, visur apsardze...... Vai viņš nopirka trešdaļu pilsētas, lai to uzceltu?
– Iesim! Bez manas atļaujas tev ir aizliegts iziet no mājas.– Sergejs teica.
– Vai es esmu cietumnieks? Vai man ir jāpaliek ieslodzītam?
– Nē! Tu neesi cietumniece Rita, tu esi mans viesis..... Tu vari atrasties jebkurā mājas vietā, bet tev dažas dienas būs jāatturas no pastaigām.....
Sergejs ir atkāpies malā un sarunājas ar vīrieti, kurš izskatās vecāks par viņu. Es palūkojos pa māju, bet neko neredzu. Sergejs paņem mani par roku un velk iekšā, tad uz augšu. Man pat nebija laika apskatīt pirmo stāvu. Tur ir daudz plašu gaiteņu un durvju. Mēbeles, gleznas un viss, kas atrodas šajā īpašumā, noteikti ir maksājis veselu bagātību. Sergejs apstājās, pieskāries durvju rokturim, bet nesteidzās tās atvērt.
– Kas te ir?– es viņam jautāju.
– Jūsu guļamistaba! Par to mēs parunāsim vēlāk.....
– Pagaidiet! Es neesmu…
Pirms es paspēju pabeigt, viņš mani rupji pārtrauca....
– Neskries uz mani, tas ir kaitinoši! Man ir 33 gadi, Rita! Un, kā jau teicu, man ir vienalga, ko tu šobrīd domā. Atpūties, sakopies un nāc lejā! Jana tev palīdzēs!
Ko? Viņam ir 33 gadi, viņš ir tikai deviņus gadus vecāks par mani...... Es domāju, ka viņš ir vecāks.....
– Ir daudz lietu, ko es nesaprotu, un es nesaprotu, kāpēc tas viss notiek. Tu teici, ka negribi mani sāpināt, bet tu nevēlies man palīdzēt tāpat vien.....– Es pārdomāti saku.
– Klausieties mani: "Reālā pasaule ir nežēlīga, lai to saprastu! Lai atdzimtu no jauna un sāktu no nulles, no daudz kā ir jāatsakās!" – Sergejs teica.
– Mana dzīve galu galā nav nekā vērta…
– Muļķis! Tava dzīve pieder tikai tev! Tev ir tiesības pašai pieņemt lēmumus, un man ir žēl, ka šī iespēja tev tika atņemta pirms..... Tagad, ja tu mani uzklausīsi, tu varēsi daudz ko kompensēt....
Viņa vārdi, liek man justies silti iekšā. Atkal liek man pukstēt sirdij.... Tā ir diezgan neparasta sajūta.... Pie mums pienāca sieviete. Sergejs ignorēja manu klātbūtni un uzrunāja viņu.....
– Jana, pārliecinies, ka viņa visu dara!
– Jā," СКАЧАТЬ