Sākt šajā brīdī. Debija Makombera

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ no prāta. Viņš sāka gatavoties promiešanai, un Robina izmisīgi meklēja kādu iemeslu, lai viņu atturētu. Tad viņai kas ienāca prātā.

      – Tiesnesi Bolinger?

      – Rojs.

      – Roj, – viņa izlaboja. Tieši tā viņa domās teica, bet būtu bijis nepiedienīgi uzrunāt viņu bez tiesneša titula. – Man ir draudzene, ļoti laba draudzene, kura meklē darbu saistībā ar trasta fondiem un īpašumiem. Varbūt jūs zināt kādu firmu, kas meklē šādu darbinieku?

      – Kur jūsu draudzene strādāja agrāk?

      – Burkhart, Smith & Crandall.

      – Ak jā, dzirdēju, ka viņiem nācies atlaist dažus lieliskus juristus. Cik žēl.

      – Ļoti, – Robina piekrita. – Manu draudzeni sauc Libija Morgana. – Viņš sarauca uzacis, cenšoties atminēties šo vārdu.

      – Elizabete Morgana, – Robina izlaboja, lai gan gandrīz visi sauca viņu par Libiju.

      – Esmu dzirdējis par viņu. Viņai ir laba reputācija. Centīga darbiniece.

      – Viņa ir vislabākā.

      Viņš palocīja galvu un pacēla roku pie sejas, paradums, kuru viņa jau bija ievērojusi. Viņš tā rīkojās, kad domāja un apsvēra faktus. – Ļaujiet man ievākt informāciju, un es došu ziņu.

      – Nespēju izteikt, cik ļoti viņa to novērtētu… Un es arī, protams.

      – Jauki, ka jūs tā rūpējaties par draudzeni.

      – Paldies. – Robina jutās vainīga. Vienīgais iemesls viņas jautājumam bija vēlme vīrieti aizkavēt.

      Bija klāt viņas kārta pasūtīt dzērienu, un viņa izvēlējās Pinot Noir.

      Rojs gatavojās aiziet, bet tad saminstinājās. – Jums garšo vīns?

      – Ļoti garšo, īpaši no Villametes ielejas.

      Viņš piešķieba galvu uz sāniem. – Man arī. – Izskatījās, ka viņš tūlīt apvaicāsies, vai viņa ir nogaršojusi kādas noteiktas darītavas ražojumu, kad kāds tiesnesi pasauca.

      Rojs atvainojās. Viņa samaksāja par dzērienu un devās projām, bet sajūta bija tāda, it kā viņa soļotu pa mākoņiem.

      Pusdienas šķita velkamies stundām ilgi. Runātāji bubināja bezgalīgi. Robina zināja, ka nespētu atcerēties nevienu vārdu. Rojam garšoja vīns, viņai arī. Robina prātoja, vai viņam patika sudoku mīklas, vai interesēja šahs. Īsās sarunas satraukta, viņa pat nespēja ēst. Blakus sēdošā sieviete, pavirši pazīstama advokāta sieva, mēģināja uzturēt sarunu, bet drīz atmeta šo mēģinājumu. Robinas prātu nodarbināja īsā saruna ar Roju. Viņa turpināja domāt par visu to, ko būtu varējusi pasacīt…

      Robina devās projām no pusdienām, cik ātri vien varēja, un izsteidzās ārā. Joprojām bija gaišs, un, steidzoties uz automašīnu stāvlaukumu, viņa paņēma mobilo tālruni un kontaktu sarakstā atrada Libijas numuru.

      – Sveika, kā iet? – Libija nebija no tiem, kam patīk runāt pa tālruni. Arī Robina ar pļāpāšanu neaizrāvās, bet abas runājās biežāk, kopš viņa bija pierakstījusies sporta zālē.

      – Es ierunājos par to, ka tu meklē darbu, – Robina sacīja.

      – Patiešām? – Draudzenes balss izklausījās cerīga.

      Robinai nebija ne jausmas, vai no tā kaut kas iznāks. – Es runāju ar tiesnesi Bolingeru.

      – Esmu dzirdējusi par viņu, – Libija sacīja.

      Draudzenes priecīgais satraukums lika Libijai justies vairāk nekā mazliet vainīgai. – Vai tu pazīsti tiesnesi Bolingeru?

      – Jā… domāju, ka pazīstu. – Libija vilcinājās, šķita, ka viņa skaita divi plus divi. – Kā tu viņu zini?

      – Tiesā… mūsu tiesas zālēm ir kopīgs vestibils.

      – Tu nodarbojies ar krimināllietām.

      Tā bija fakta konstatācija, nevis jautājums.

      – Vai vēlies, lai atsaucu savu lūgumu? – Robina iedzēla. Tagad viņa nožēloja, ka kaut ko pastāstījusi Libijai. Tā bija kļūda, bet viņa nespēja sevi apturēt. Patiesībā viņa bija gribējusi pateikt Libijai, ka beidzot ir runājusi ar vīrieti, par kuru slepenībā sapņojusi visus šos mēnešus.

      – Tu aizgāji uz ziedojumu vākšanas pasākumu?

      Robina to bija no rīta pieminējusi sporta zālē. Libija bija šķitusi pārsteigta, ka viņa nolēmusi piedalīties. Tāpat kā Robina Libija parasti pa pastu nosūtīja ziedojumu, un ar to arī pietika.

      – Es tur biju, – Robina nomurmināja, vēlēdamās, kaut nebūtu atvērusi muti.

      – Kā gāja?

      – Kā jau gaidīju. Cālis un saldēti zirnīši pusdienās, garas runas, pamatīgs spiediens veikt ziedojumus.

      – Mani pārsteidz, ka tu aizgāji.

      Robina laida šo piezīmi gar ausīm, jo negribēja atklāt īsto pasākuma apmeklēšanas iemeslu.

      Sekoja neveikla pauze, un Robina gatavojās sarunu beigt, kad ierunājās Libija.

      – Vai drīkstu tev ko jautāt? – Draudzenes balss kļuva krietni zemāka, it kā viņu kaut kas uztrauktu.

      – Atkarībā no tā, ko. – Ja Libija gribēja pratināt par Roju, šis temats neies cauri. Neviens nezināja, cik ļoti tiesnesis valdzināja Robinu. Nevienam tas nebija jāzina. Tā bija tikai viņas darīšana.

      – Atceries, es tev sūtīju īsziņu par Filipu… Dakteri Stounu… kurš aicināja mani dzert kafiju?

      – Skaistulis, – viņa jokoja.

      – Nu, iemesls nebija tāds, kādu es biju iedomājusies.

      – Ak tā? – Robina nezināja sarunas iznākumu un bija jutusi ziņkārību, bet domāja, ka Libija pati visu izstāstīs, kad būs tam gatava. Libija tikpat rūpīgi sargāja savu privāto dzīvi kā Robina pati.

      – Viņš… gribēja man pastāstīt, ka viena no dzijas veikala meitenēm ir stāvoklī un to slēpj.

      – Vai tiešām?

      – Tiešām… Vai nu Lidijas meita, vai viņas draudzene.

      Robinai uz mirkli apklusa. – Viņas taču ir bērni. – Viņa tās atcerējās redzējusi un domāja: ir jauki redzēt, ka divas mazas pusaudzes mācās adīt.

      – Viņām ir trīspadsmit, – Libija sacīja.

      Trīspadsmit? СКАЧАТЬ