Sākt šajā brīdī. Debija Makombera

Чтение книги онлайн.

      Mazulis viņas rokās iespiedzās. Uz mirkli Libija bija pilnīgi aizmirsusi, ka tur rokās bērnu. Viņa pateicās Dievam, ka jaundzimušais nebija izslīdējis no viņas apskāviena un noripojis uz grīdas. Viņa saķēra bērnu nedaudz stingrāk. Libija saprata, ka droši vien vajadzētu kaut ko sacīt, bet prāts bija tukšs kā izslaucīts. Patiesībā viņa nespēja pateikt ne vārda.

      – Jūs acīmredzot esat darbojusies ar mazuļiem jau agrāk, – viņš ieteicās sarunas uzturēšanai.

      – Ak…

      – Izskatās, ka jūs ar tiem jūtaties brīvi.

      Brīvi? Viņa? Ar mazuļiem? Patiesībā līdz pagājušajai nedēļai viņa neatcerējās pēdējo reizi, kad vispār būtu bijusi zīdainim tuvumā.

      Pirms sešiem gadiem. Tagad viņa to skaidri atcerējās. Džuljeta, viena no juristu palīdzēm, bija devusies dzemdību atvaļinājumā. Kad mazulis bija piedzimis, viņa bija iegriezusies birojā kopā ar meitiņu. Libijai pat nebija skaidrs, kā tas notika, bet zīdainis tika ielikts viņai rokās, un viņa to bija vairākas minūtes turējusi. Kad Džuljeta bija atkal paņēmusi meitu, Libija jutās atvieglota.

      Tomēr viņa bija kļuvusi par brīvprātīgo bērnaukli Sietlas slimnīcā. Libija īsti neizprata, kas mainījies. Vai iespējams, ka mainījusies viņa pati? Kopš tikusi atlaista – viņa sarāvās pat no domas par Burkhart, Smith & Crandall – , Libija vairs neaptvēra, kas un kāda viņa patiesībā bija.

      – Es gribētu ar jums aprunāties privāti, – Filips sacīja, pārtraukdams viņas pārdomas.

      Libija pārsteigumā stīvi blenza uz viņu, brīnīdamās, ko gan viņš tādu varētu pastāstīt.

      – Kāpēc?

      Viņš jautājumu ignorēja. – Lai gan kafetērija nav ideāla vieta, tā derēs.

      Viņa samiedza acis. – Par ko ir runa?

      – Ir kāda lieta, ko es vēlētos apspriest, – ārsts sacīja, it kā šī atbilde būtu pietiekams izskaidrojums.

      Libija saviebās. Varbūt kas kas nebija kārtībā ar brīvprātīgā pieteikuma formu, bet tas neizklausījās ticami, jo viņa jau bija pieņemta.

      – Tas prasīs tikai dažas minūtes. – Viņa vilcinājās.

      – Tas ir svarīgi.

      – Labi, – viņa nedaudz negribīgi piekrita. – Es beidzu trijos.

      – Tā jau Šerona teica.

      Libija aptvēra, ka joprojām blenž uz viņu un Stouns gaida atbildi. – Trijos, – viņa atkārtoja. – Kafetērijā.

      Vairāk neko neteicis, ārsts devās projām. Tiklīdz mazuļu telpas durvis aizvērās, Libija izpūta elpu, ko neapzināti bija aizturējusi. Filips Stouns bija strups un prasīgs. Visvairāk viņu kaitināja tas, ka bija ļāvusi sevi iebiedēt. Tikai tas vien, ka viņš bija vīzdegunīgs dakteris, nepadarīja viņu labāku par jebkuru citu. Tomēr viņa nespēja neprātot, ko gan ārsts uzskata par tik svarīgu, ka grib to apspriest privāti.

      Šerona atgriezās pēc dažām minūtēm. – Vai tas bija dakteris Stouns, kuru es te tikko manīju? – viņa jautāja. Smaids viņas lūpu kaktiņos liecināja, ka viņa nevarētu vēl vairāk priecāties par šādu negaidītu notikumu pavērsienu. Viņa gandrīz vai sajūsmā berzēja rokas.

      – Jā, viņš bija iegriezies. – Libija no sirds centās neizrādīt, cik neveikli ārsts viņai lika justies.

      – Un? – Šerona turpināja, tumši brūnās acis gaidpilni iepletusi, jo dedzīgi vēlējās uzzināt visus sīkumus par šo īso tikšanos. – Vai man nāksies ar spīdzināšanu izvilkt to no tevis?

      Ko viņš gribēja?

      – Viņš teica, ka vēlas apspriest kādu privātu jautājumu, – Libija atteica, iedomājusies, ka Šerona varētu kaut ko par to zināt.

      Šeronas pārsteigtais izskats gan liecināja, ka māsa ir tikpat lielā neizpratnē kā viņa pati. Tad viņa lēnām atplauka smaidā.

      – Man šķita, ka tu viņam patīc, un man bija taisnība.

      – Es tā nedomāju. – Libija nezināja, kā Šeronai radusies tāda doma, bet viņa no tiesas šaubījās, ka varētu šķist pievilcīga dakterim Stounam.

      Šeronas smaids negrasījās apdzist. – Piemini manus vārdus.

      Libija nobolīja acis. – Ak, lūdzu, – viņa sacīja. – Manuprāt, nevajag no tā izpūst vairāk, nekā vajadzīgs. Esmu pārliecināta, ka viņam ir kāds nevainīgs jautājums vai lūgums.

      – Domā, kā gribi, mīļā.

      Trijos Libija novilka slimnīcas virsvalku un nākamās minūtes pavadīja, atjaunojot grimu un sukājot matus. Ja nu nāksies sastapt sātanu vaigā, viņa vēlējās izskatīties, cik labi vien iespējams. Tas, ka viņai tas rūpēja, tomēr bija vēl kaitinošāk.

      Pa ceļam uz liftu paķērusi mobilo tālruni, Libija nobrauca līdz vestibilam un uzrakstīja īsziņu Robinai. DR. STOUNS LŪDZ APRUNĀTIES PRIVĀTI. NEZINU, KO LAI DOMĀ.

      Viņa nospieda podziņu “nosūtīt”, un Robinas atbilde parādījās jau pēc dažām sekundēm. DAKTERIS AKMENS SIRDS? Libija uzrakstīja NO SPORTA ZĀLES un saņēma atbildi SEKSĪGS ČALIS.

      Libija nošķobījās, izlasot pēdējo ziņu. Viņa nesaprata, ko sievietes saskata Filipā Stounā. Ak, protams, viņš labi izskatījās, bet rakstura ziņā viņš bija nīgrs kā bruņurupucis.

      Ieejot kafetērijā, viņa iemeta mobilo tālruni somiņā un apstājās pie ieejas, lai atvilktu elpu un atrastu Filipu.

      Viņš sēdēja telpas dziļumā, kur varēja cerēt uz zināmu privātumu. Libija devās pie viņa ar tādu sparu un entuziasmu, ar kādu notiesātais varētu tuvoties bendem pie karātavām. Vienīgā doma, kas iedvesa optimismu, bija tā, ka viņam noteikti ir pusdienu pārtraukums un tas nebūs ilgs. Uz galda viņa ievēroja divas tasītes kafijas.

      Viņa izspieda vieglu smaidiņu, atvilka krēslu un apsēdās.

      Libija negraisījās izrādīt, cik ļoti šis vīrietis viņu mulsina.

      – Nezināju, kā jūs parasti dzerat kafiju, – ārsts teica un pasniedza viņai krūzīti.

      – Būs labi. Par ko runāsim? – Libija aptvēra krūzīti ar abām rokām.

      Viņš palūkojās rokas pulkstenī, it kā gribēdams teikt, ka nav daudz laika, un viņai pret to nebija nekas iebilstams.

      – Galvenokārt es gribēju noskaidrot par mazuli.

      – Mazuli, – viņa atkārtoja. – To, kuru es turēju, kad jūs ienācāt zīdaiņu telpā? – Viņa nevarēja iedomāties, СКАЧАТЬ