Lielpilsētas lelle. Anna Mičela

Чтение книги онлайн.

      Kā atlīdzību saņemu šos burvīgos mirkļus:

      Kad ejam garām “Victoria’s Secret” veikalam Soho rajonā, viņš ierauga, ka skatos uz manekeniem, un saka: “Ar savu augumu tu to droši vari atļauties, Keja.”

      Kad piedāvāju viņam aiziet līdz mājām un ieiet dušā, Bens atbild, ka labprātāk vēl pastaigātu pa pilsētu kopā ar mani, jo sen nebija tik labi pavadījis laiku.

      Braucot ar metro uz Centrālparku, viņš vagonā ierauga stāvam mazu meitenīti, tad paskatās uz mani un pasmaida. Bens būtu tik lielisks tētis.

      Kad izkāpjam no metro 57. ielas stacijā, es atzīstos, ka reizēm mēdzu prātot, kā būtu, ja mēs strādātu mazākā aģentūrā, kādā nelielā pilsētā… varbūt kādā no Mineapolisas aģentūrām. Viņš atbild: “Es arī par to domāju, taču mēs esam šeit un esam kopā.” Jūtos tik atvieglota un laimīga, ka varētu aizlidot līdz Aitu pļavai, Centrālparka lielākajam laukumam.

      Un, visbeidzot, kad esam sasnieguši galamērķi un esam vienīgie divi cilvēki šajā milzīgajā, sniegotā klajumā, es ierosinu sākt runāt par “Little Kitty”, taču Bens papurina galvu. “Vēl brītiņu nedomāsim par darbu. Ir tik patīkami pārmaiņas pēc nejust viņu elpu pakausī.” Tad, debesskrāpju ieskauti, mēs veidojam sniega eņģeļus. Aizsūtu Kelai īsziņu: “Esmu atpakaļ uz kājām, dzīve ir lieliska – tev vairs nevajag par mani raizēties. XO.”

      Nolemjam doties mājās, jo ielās jau sāk parādīties citi biroju darbinieki un pilsētas satiksme kļūst blīvāka, un Bens piedāvā panest manu datorsomu, taču es pieklājīgi atsaku, jo negribu izskatīties nevarīga – zinu, ka Benam patīk spēcīgas sievietes. Ceļā uz manu dzīvokli, atkal esot metro vagonā, es gribu saņemt Bena plaukstu savā, taču tas būtu pārāk uzbāzīgi. Es vairs nepamanu perfektos cilvēkus, kas atrodas ap mums. Neraizējos par to, ka neiederos starp viņiem, jo kopā ar Benu es nekad nejūtos lieka. Tagad mums atliek vien noslēpties no svešām acīm manā dzīvoklī un likt lietā savas izcilās reklāmu radīšanas prasmes. Šobrīd jūtos tik labi, ka varētu paveikt darbu ar aizvērtām acīm. Šajā brīdī pamanu, ka Bena acis patiešām ir aizvērtas… Ak vai. Ceru, ka ar šo snaudu būs līdzēts, jo mums vēl priekšā gara nakts.

      – Mēs esam aplaupīti! – iekliedzas Bens, atverot dzīvokļa durvis. Viņš norāda uz kompaktdisku kaudzi, ko tā arī nepaguvu sakārtot. Bena diski. Ups. Jāizdomā attaisnojums.

      – Tā biju es, – aši atbildu. – Pa grīdu skrēja pele, es nobijos un metu ar grāmatu, bet netrāpīju.

      Pilnīgi ticami, vai ne? Man nepatīk melot (lai gan daļa stāsta atbilst patiesībai), bet es aiz kauna nomirtu, ja vajadzētu atklāt, kas notika patiesībā. Varbūt pastāstīšu kādu dienu, kad viņš patiešām būs mans draugs, un mēs varēsim kopīgi par to pasmieties. Ne tagad.

      Es mēģinu izslēgt pagājušo nakti no savas atmiņas.

      – Piedod, ka nesakopu, – es turpinu. – Bet es aizgulējos un biju ļoti noraizējusies par sarunu ar Eliotu.

      Bena sejā iegulst vainas apziņa. Pēkšņi vārdi sāk plūst aumaļām. – Nē, piedod man. Man nevajadzēja tevi vakar tā pamest, bet, zvēru, tas nebija plānots. Bet Ēzelis sāka mani tirdīt par to, ka nekad neeju iedzert kopā ar viņu un puišiem. Sāka savas Džedaju prāta spēles, izlikās, ka ir dziļi aizvainots. Es vienkārši nevaru atļauties nebūt viņa pusē, saproti? Es neesmu tāds kā tu, Keja. Tev ir dabas dots talants, un no tevis katru reizi gaida dižas lietas. Bet es – es esmu tikai kāds, kas ar “Photoshop” piezīmē smukas bildes tavam tekstam. Mani viegli aizstāt. Ja nebūšu piesardzīgs, attapšos atpakaļ Viskonsīnā, strādājot par bārmeni un dzīvojot pie vecākiem kā kārtējais neveiksminieks. Domāju, ja saiešos ar Eliota kompāniju, es viņam iepatikšos un… saproti… viņš mani neatlaidīs.

      Pilnīgi satriekta noslīgstu uz dīvāna. Bens vienmēr šķitis tik pašpārliecināts. Nebiju iedomājusies, ka arī viņš mēdz justies neiederīgs. Tagad ir mana kārta justies vainīgai. Vakar es pat nebiju iedomājusies par viņa jūtām.

      – Ben Vilder, tu neesi viegli aizstājams! – Skatos viņam tieši acīs, vēloties, lai viņš tam notic, kā ticu es. – Tev ir daudz oriģinālu ideju, un tavas skices ir lieliskas. Jebkura aģentūra būtu par tevi sajūsmā, pat bez maniem tekstiem.

      Bens velta man siltu smaidu un saka: – Priecājos, ka strādājam kopā. – Un viegli iedunkā man pa plecu. Notiekošais jau trešo reizi šodien atgādina ainu no kādas “Hallmark” pastkartes, vismaz daļēji. Tad Bens pasniedz man vairākas ēdienkartes un saka, lai izvēlos, kādu ēdienu pasūtīt – ko vien vēlos, viņš maksāšot. Viņš manā vietā paceļ arī izmētātos kompaktdiskus un to vāciņus, saslaukot katru sīkāko plastmasas gabaliņu.

      Kad Bens ir pasūtījis vakariņas, viņš saka, ka ātri ieskries dušā, lai varam sākt strādāt. Doma par to, ka viņš, tīrs un smaržīgs, sēdēs man blakus visu nakti, man liek no saviļņojuma notrīsēt.

      Mani realitātē atsauc Bena telefons, kas tiek novicināts man acu priekšā.

      – Mums ir jauns “ShoutOut” ziņojums no Eliota. Tā nosaukums ir “Mincīšu ģēniji”.

      Es pārgriežu acis, un Bens velta man saprotošu skatienu. Lai ko arī Eliots gribētu, tas noteikti būs slikti. Taču mēs nevaram viņu ignorēt. Bens atskaņo video, un mums priekšā parādās pats Ēzelis savā atzveltnes krēslā, ap viņu sarindojušies DžonDžošDžejs, un visi spēlē “Call of Duty”. Nepārprotama ironija.

      – Hei, es izdomāju, – viņš saka kamerā. – Čempionu sauklis: “Šis kaķītis nerotaļājas.” Klients būs sajūsmā, vai ne, puiši? – Džons un Džošs sēž kā pārakmeņojušies. Eliots atkārto: – “Šis kaķītis nerotaļājas.” – Tagad viņi māj ar galvu un slavina savu vadoni. – Īpašā K, – Eliots turpina, – uzraksti kādu satriecošu tekstu par to, kā stilīgākie kaķi ēd tikai “Little Kitty”. Vilder, tu zvērs, uzcep no tā īstu mākslas darbu. Kā tajā grāmatā par skrituļdēļiem, ko tev rādīju. Varbūt ar grafiti uzrakstiem un kādiem glauniem efektiem. Šis paglābs jūsu pēcpuses. Nav par ko.

      Video ir galā. Spēle beigusies. Kāds stilīgiem kaķiem sakars ar “Little Kitty” uzlabotās kaķu barības garšas stratēģiju? Nespēju iedomāties. Un man šķita, ka cilvēkiem patīk kaķi, kas rotaļājas. Vai tad tā nav mājdzīvnieku būtība? Nu ko. Eliota pavēles bija ļoti skaidras, tādēļ mums nekas cits neatliek, kā vien pārvērst šo ideju reklāmas kampaņā. Vismaz nenāksies daudz nopūlēties, domājot ideālos saukļus, tādēļ pārējā nakts daļa mums būs brīva. Varbūt mēs ar Benu pat varētu noskatīties kādu filmu… Viņš joprojām jūtas vainīgs, tādēļ savu iecienīto Brūsa Lī filmu vietā ļautu man izvēlēties romantisku komēdiju.

      Bens beidzot ir dušā, noteikti aukstā, jo mūsu liekulīgā radošā direktora runa viņu pavisam sadusmoja. Bena telefons atkal iepīkstas, ziņojot par jaunu “ShoutOut” video. Pagrābju to, domājot, ka tā ir vēl viena apgaismojoša ziņa no Eliota, taču, atverot video, uzreiz saprotu, ka esmu kļūdījusies.

      Ziņa ir no Peitones.

      Velns un СКАЧАТЬ