Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

      Pirmā nodaļa

      Lūsija nespēja paelpot. Līgavas kleitas korsete, kura bija tik nevainojami piegulējusi, tagad saspieda ribas gluži kā žņaudzējčūska. Ko tad, ja viņa noslāps tepat uz vietas, Vainetas prezbiteriešu baznīcas vestibilā?

      Ārpusē starptautiska žurnālistu armija stāvēja uz barikādēm, bet sakristeja mudžēja no bagātajiem un slavenajiem. Tikai dažu soļu attālumā bijusī Savienoto Valstu prezidente un viņas vīrs gaidīja, lai pavadītu Lūsiju līdz altārim, kur viņai bija paredzēts salaulāties ar visideālāko vīrieti pasaulē. Ikvienas sievietes sapņu vīrieti. Vislaipnāko, visuzmanīgāko, visgudrāko… Kura sieviete, būdama pie vesela saprāta, negribētu precēties ar Tedu Bodinu? Viņš bija apžilbinājis Lūsiju jau kopš pirmā satikšanās brīža.

      Atskanēja tauru skaņas, vēstot par līgavas ierašanos, un Lūsija centās ievilkt plaušās kaut dažas gaisa molekulas. Viņa nebūtu varējusi izvēlēties kāzām vēl skaistāku dienu. Bija maija pēdējā nedēļa. Teksasas Hilas apgabala pavasara puķes jau sāka noziedēt, taču lagerstrēmijas bija pilnos ziedos, un pie baznīcas durvīm auga rozes. Ideāla diena.

      Viņas trīspadsmitgadīgā māsa, jaunākā no četrām līgavas māsām Lūsijas nemoderni mazajā līgavas māsu pulciņā, devās uz priekšu pa eju. Pēc viņas vajadzēja iznākt piecpadsmitgadīgajai Šarlotei un tad Megai Korandai, Lūsijas labākajai draudzenei kopš koledžas laikiem. Galvenā līgavas māsa bija Lūsijas īstā māsa Treisija, skaista astoņpadsmitgadīga meitene, kura bija tā aizrāvusies ar Lūsijas līgavaini, ka vēl aizvien sarka, kad viņš to uzrunāja.

      Lūsijas plīvurs, žņaudzoši balta tilla slāņi, noviļņoja pie sejas. Viņa iedomājās par to, cik Teds ir fantastisks mīlnieks, cik viņš lielisks, cik laipns, cik asprātīgs. Cik ideāli piemērots viņai. Visi tā teica.

      Visi, izņemot viņas labāko draudzeni Megu.

      Iepriekšējā vakarā pēc maltītes, kas bija sarīkota par godu kāzu izmēģinājuma ceremonijai, Mega bija apskāvusi Lūsiju un iečukstējusi viņai ausī: “Viņš ir lielisks, Lūs. Tieši tā, kā tu teici. Un tu pilnīgi noteikti nedrīksti viņu precēt.”

      “Es zinu,” Lūsija klusībā nočukstēja. “Taču es tik un tā to darīšu. Ir jau par vēlu atkāpties.”

      Mega viņu bija spēcīgi sapurinājusi: “Vēl nav par vēlu. Es tev palīdzēšu. Darīšu visu, kas manos spēkos.”

      Megai bija viegli runāt. Mega dzīvoja pilnīgi nedisciplinētu dzīvi, taču Lūsija nepavisam nebija tāda. Lūsijai bija pienākumi, kurus Mega nemaz nespēja saprast. Vēl pirms tam, kad Lūsijas māte bija nodevusi svinīgo zvērestu, stājoties amatā, visu valsti bija apbūrusi Džoriku zvērnīca – trīs adoptēti bērni, divi bioloģiskie. Viņas vecāki bija sargājuši jaunākos bērnus no preses, taču Lūsijai Nīlijas pirmās inaugurācijas laikā bija divdesmit divi gadi, un tas nozīmēja, ka viņu var nesargāt. Sabiedrība bija vērojusi Lūsijas nodošanos ģimenei – to, kā viņa aizstāja vecākus saviem brāļiem un māsām Nīlijas un Meta biežās prombūtnes laikā, bērnu tiesību aizstāvēšanu, viņas retos randiņus un pat ne pārāk aizraujošo ģērbšanās stilu. Un viņi pilnīgi noteikti vēlējās pavērot šīs kāzas.

      Lūsija bija iecerējusi satikties ar vecākiem pusceļā līdz altārim, kas simbolizētu to ienākšanu meitenes dzīvē laikā, kad viņa bija dumpīga četrpadsmitgadīga palaidne. Nīlijai un Metam vajadzēja noiet atlikušo ceļa gabalu kopā ar viņu, katram savā pusē.

      Šarlote uzkāpa uz baltā grīdceliņa. Viņa bija kautrīgākā no Lūsijas māsām un visvairāk satraucās par to, ka vecākā māsa vairs neatradīsies tuvumā.

      – Mēs varam katru dienu sarunāties pa telefonu, – Lūsija bija viņai sacījusi. Taču Šarlote bija pieradusi, ka Lūsija dzīvo tajā pašā mājā un apgalvoja, ka tas vairs nebūšot tā kā agrāk.

      Bija pienākusi Megas kārta. Viņa paraudzījās pāri plecam uz Lūsiju, un pat cauri tilla jardiem Lūsija saskatīja raizes, kas jautās Megas smaidā. Lūsijai būtu gribējies mainīties ar viņu vietām. Dzīvot Megas bezrūpīgo dzīvi, skraidot no valsts uz valsti bez brāļiem un māsām, kuriem nepieciešams palīdzēt, bez ģimenes reputācijas, kura jāsargā, bez fotoaparātiem, kas seko katrai viņas kustībai.

      Mega aizgriezās, piespieda savu puķu pušķi pie vidukļa, uzbūra sejā smaidu un sagatavojās spert pirmo soli.

      Nedomājot, nejautājot sev, kā viņa vispār nonākusi pie tādas domas, kas bija tik briesmīga, tik egoistiska, tik neiedomājama, Lūsija par spīti saviem centieniem nekustēties ne no vietas nometa puķu pušķi, aizgrīļojās garām māsai un saķēra Megu aiz rokas, pirms viņa bija paguvusi spert kaut soli tālāk. Viņa sadzirdēja savu balsi nākam no kādas tālīnas vietas, un vārdi bija saraustīti.

      – Man tūlīt pat jārunā ar Tedu.

      Viņai aiz muguras Treisija noelsās.

      – Lūsij, ko tu dari?

      Lūsija nespēja uzlūkot Treisiju. Viņas āda bija karsta un domas juceklīgas. Viņa iecirta pirkstus Megas rokā.

      – Pasauc viņu, Mega. Lūdzu. – Šis vārds izskanēja kā žēlabaina lūgšana.

      Cauri savam žņaudzošajam tilla līķautam viņa saskatīja, kā Megas lūpas pārsteigumā paveras.

      – Tagad? Vai tev neliekas, ka to vajadzēja izdarīt pirms pāris stundām?

      – Tev bija taisnība, – Lūsija iesaucās. – Viss, ko tu teici. Tev bija pilnīga taisnība. Palīdzi man. Lūdzu. – Vārdi uz mēles likās svešādi. Viņa bija tā, kas rūpējās par cilvēkiem. Pat bērnībā viņa nebija lūgusi palīdzību.

      Viņas māsa Treisija metās virsū Megai, acīm sašutumā zibeņojot.

      – Es nesaprotu. Ko tu viņai pateici? – Viņa saķēra Lūsiju aiz rokas. – Lūsij, tev ir panikas lēkme. Viss būs labi.

      Taču nekas nevarēja būt labi. Ne tagad. Nekad.

      – Nē. Es… man jārunā ar Tedu.

      – Tagad? – Treisija atkārtoja Megas teikto. – Tu nevari ar viņu runāt tagad.

      Taču viņai tas bija jādara. Atšķirībā no Treisijas Mega to saprata. Raižpilni pamājusi ar galvu, Mega atkal novietoja savu pušķi vajadzīgajā vietā un devās uz priekšu pa eju, lai pasauktu Tedu.

      Lūsija nepazina to histērisko būtni, kura bija ieperinājusies viņas ķermenī. Viņa nespēja skatīties māsas izbiedētajās acīs. Lilijas no viņas kāzu pušķa saplaka zem kurpju papēžiem, viņai akli staigājot pa vestibilu. Daži izlūkdienesta aģenti stāvēja pie smagajām ieejas durvīm un vēroja notiekošo. Aiz durvīm gaidīja skatītāju pūlis, televīzijas kameru jūra, reportieru pūļi…