Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tik rūpīgi bija izracis, un sabradāja viņa pilis. Daglass atradās parka otrā malā, viņš palīdzēja Deizijai noturēties kājās uz skrituļslidām, kuras Sūzena bija viņu pārliecinājusi nopirkt meitai dzimšanas dienā. Vispirms Sūzena mēģināja Roziju pierunāt pa labam, tad uzkliedza meitenei un visbeidzot saniknota stipri iepļaukāja viņas roku. Daglass šo situāciju bija vērojis no attāluma un visu atlikušo pēcpusdienu staigāja nobālis un sakniebtām lūpām. Nelīdzēja pat tas, ka pēc brīža Deizija ar savām skrituļslidām nokrita un tik spēcīgi pagrieza potīti, ka brēca veselas desmit minūtes.

      Vēlāk tajā vakarā, kad bērni bija aizgājuši gulēt un Daglass bija uzkāpis augšstāvā, lai pateiktu viņiem arlabunakti, Sūzena pielēja divas lielas glāzes ar Pinot Noir un gatavojās aprunāties ar viņu par to, kā lai viņi rīkojas attiecībā uz Rozijas arvien pieaugošo nejauko izturēšanos pret mazo brālīti. Taču, kad Daglass nonāca lejā, viņš neapsēdās līdzās pie virtuves galda, kā viņa bija cerējusi. Viņš stāvēja formāli viņas priekšā – starp viņiem atradās virtuves galds – un nolasīja runu, kuru acīmredzot bija izmēģinājis savā galvā visu pēcpusdienu.

      Tas bija balss tonis, ko Sūzena nekad iepriekš nebija dzirdējusi viņu lietojam ārpus valdes sapulču telpas. Mājās tas izklausījās satricinoši. “Ja mums ir cerība uz kopīgu nākotni, par kaut ko jāvienojas skaidri un gaiši, Sūzena.” (Ja? Viņi taču dzīvo kopā…) “Tie ir mani bērni. Viņiem ir māte. Es negrasos jaukt viņiem galvu, lai tu uznāktu uz skatuves un mēģinātu viņiem būt otra māte. Tu vari būt viņiem draudzene. Bet necenties viņiem būt vecāku vietā. Es to nevēlos. Un es nekad, nemūžam negribu redzēt, ka tu pacel roku pret kādu no viņiem.”

      Sūzena jutās tā, it kā viņš viņai būtu iesitis pļauku. Tā bija pirmā nakts, kad viņi aizmiga, nesalīguši mieru. Viņa jutās apmulsusi, dusmīga un sāpināta un gulēja nekustīgi gultā līdzās Dagam, mēģinādama izprātot, ko lai dara.

      Viņa nevienam nekad nebija stāstījusi, ko Dags viņai tovakar teica. Ne savai mātei, un pilnīgi noteikti ne Amēlijai. Nevienam. Viņa zināja, ko Amēlija būtu teikusi. Viņa būtu teikusi, ka Sūzenai ir jāņem kājas pār pleciem, pirms nav par vēlu. Un, iespējams, viņai bija taisnība. Iespējams, Sūzenai vajadzēja tā rīkoties. Taču viņa Dagu mīlēja. (Sievietes šo frāzi ir atkārtojušas visā pasaules vēstures gaitā un visos laikos.) Viņa negribēja atkal sākt visu no sākuma. Viņa negribēja palikt viena pati. Tāpēc viņa savā prātā sameklēja Dagam visādus attaisnojumus, līdz pārliecināja sevi par to, ka turēsies malā. Ka Dagam ir taisnība – viņai nevajag iejaukties.

      Un, atklāti sakot, tobrīd viņa nedomāja, ka tā tas būs vienmēr. Viņa sev teica, ka nebūtu palikusi, ja būtu to zinājusi, lai gan nebija īsti droša, ka pati sev notic, to sakot. Tomēr tolaik viņai bija sajūta, ka ar laiku viss mainīsies. Varbūt viņa bija reaģējusi pārāk spēcīgi, pārāk drīz. Bet viss taču mainīsies. Viņi visi, pats par sevi saprotams, atradīs līdzsvaru, viņi visi kopā attīstīsies par kaut ko tādu, kas darbosies. Un savā ziņā tā arī notika. Viņi bija kopā jau astoņus gadus. Sūzena bija vedusi bērnus uz skolu un braukusi pakaļ, viņa bija apmeklējusi skolas ludziņas un koncertus. Viņa bija devusi zāles, kad bērni saslima, risinājusi algebras problēmas un klīdusi pa Toys R Us “ikdienišķo” Ziemassvētku dāvanu meklējumos.

      Vienkārši tas viss nebija tā, kā viņa iepriekš bija cerējusi. Viņai nebija sajūtas, ka bērni būtu viņas. Nevienā nozīmē. Ja arī viņi cits citu mīlēja, tas nekad netika izrunāts skaļi, un nedz viņa, nedz bērni, nedz viņu tēvs pat nepieņēma, ka tas tā ir. Šajās dienās Sūzenai visu laiku bija jāprāto, vai viņa palikdama rīkojās pareizi. Kad attiecību modelis nostabilizējies, ir ļoti grūti – vai varbūt pat neiespējami? – to mainīt.

      Nonākusi pie savas mājas, Sūzena dziļi ievilka elpu un ievietoja atslēgu slēdzenē. Kad viņa iegāja mājā, bērni gandrīz nereaģēja uz viņas klātbūtni. Fins nepacēla galvu no spēles, bet Rozija tikai neskaidri nomurmināja sveicienu un pamāja ar roku viņas virzienā, neatraudama acis no mirgojošā ekrāna. Saimons Kauels kādu asi kritizēja. Pēdējā laikā nepārtraukti rādīja Saimonu Kauelu. Un viņš vienmēr kādu kritizēja. Visi dīvāna spilveni bija nomesti uz paklāja, un Fins garšļaukus gulēja uz tiem kā mazs imperators, savukārt Rozija bija izpletusies pāri visām trim dīvāna sēdvietām. Daglass un Deizija nekur nebija redzami.

      Viņas “Sveiki, bērni!” neguva diez cik jūtamu reakciju. Sūzena nolēma neiet uz virtuvi. Viņa zināja, ka jutīsies spiesta uzreiz ķerties pie tīrīšanas, un viņai nudien nebija noskaņojuma, turklāt mugurā viņai bija gaiša un nebūt ne tā lētākā kleita, kas nebija paredzēta mājas darbiem. Viņa devās taisnā ceļā uz trepēm. Kā jau viņa bija paredzējusi, Deizija bija noslēpusies savā istabā, ko viņa dalīja – meitenei par lielu nepatiku – ar Roziju, telefona vads bija iespiests aizvērtajās durvīs un iPod atskaņoja Death Cab for Cutie. Sūzenu pārsteidza, ka viņa pat zina, kas taisa šo troksni, bet tā tiešām bija. Pirms pāris nedēļām, kad viņa ciemojās pie Amēlijas, Elizabete bija iekopējusi dažus skaņdarbus arī Sūzenas iPod. Nevar teikt, ka Sūzena nevarēja ciest pilnīgi visus… Viņa pieņēma, ka Daglass ir savā augšstāva kabinetā. Pēdējā laikā tas bija viņa galvenais patvērums no visām mājas lietām. Viņš tur turēja vecmodīgu stereoiekārtu, džeza kompaktdisku kolekciju, kā arī pudeli Maker’s Mark viskija un antīku, nobružātu ādas klubkrēslu. Deizija to sauca – savā nievājošajā tonī, ko pēdējos gados bija piesavinājusies – par viņa “vīrieša alu”. Tomēr izrādījās, ka Daglass ir viņu istabā. Gulta, ko Sūzena bija atstājusi nesaklātu, tagad bija saklāta, visi tie dekoratīvie spilveni, par kuriem Dags parasti īgņājās, bija kārtīgi salikti vietā, tieši tā, kā būtu sakārtojusi Sūzena. Pa atvērtajām durvīm uz vannasistabu Sūzena redzēja, ka vannā tiek tecināts ūdens. Dags bēra ūdenī vannas sāļus. Izdzirdot viņas soļus, viņš pagrieza galvu un pasmaidīja gandrīz kautrīgi. Tas pats picērijas smaids. Kad Dags šādi smaidīja, viņš izskatījās divdesmit piecus gadus vecs. – Dzirdēju, ka tu atnāci. Nodomāju, ka vēlēsies karstu vannu.

      Tad viņš pienāca viņai klāt un ieskāva savos apkampienos. – Man ļoti žēl, Sūzena. – Runājot viņš pieglauda galvu sievietes kaklam, viņa plauksta glāstīja Sūzenas matus. – Es biju mēsls vakar vakarā. Lūdzu, piedod. – Viņš novilka Sūzenai no pleciem žaketi un noskūpstīja viņas kaklu.

      Viņš to labi prata. Sūzena nezināja, vai tas bija tīšām, vai arī tā bija muļķa laime, bet Daga atvainošanās vienmēr nāca tieši tajā brīdī, kad viņa bija gana piekususi, lai to pieņemtu, nevis paildzinātu strīdu, – lai kas arī būtu tas, par ko viņš lūdza piedošanu. Tāpēc viņa tikai stāvēja un kādu brīdi ļāva sevi apskaut. Viss Dagā šķita tik pazīstams. Viņa pieskāriens, viņa smarža, viņa balss skaņa. Viņa ļāva Dagam atvilkt savas kleitas rāvējslēdzēju, un tā nokrita uz grīdas, tad paklausīgi devās viņam līdzi uz vannasistabu.

      Vanna bija līdz pusei pilna, un Dags noliecās aizgriezt krānus, izbraukdams ar plaukstu pa ūdeni, lai pārbaudītu temperatūru. – Tā ir gatava. Kāp iekšā, bet es noiešu lejā un pagatavošu kādu dzērienu. Ko tu vēlies? Tasi tējas vai kaut ko stiprāku? Pēc tam tu man izstāstīsi pilnīgi visu.

      – Tēju. Man sāp galva. – Sūzena zināja, ka izklausās nīgra.

      Daga sejā parādījās raižpilna izteiksme. – Man ļoti žēl. Es tev atnesīšu tableti, labi?

      Sūzena paraustīja plecus un pasmaidīja, viņa СКАЧАТЬ