Ideāls vīrs. Lūsija Vaithausa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ smiltīs. Hannai sajūtas pakrūtē pastiprinājās tiktāl, ka šķita gandrīz kā krampji.

      – Ents stāstīja, ka tu esot atbildīga par to brokastu pārslu reklāmu, kuru rāda televīzijā, tiklīdz to ieslēdzu, – Marks ierunājās.

      – Vai “Satriecošā putra”? Jā, diemžēl es esmu tā vainīgā.

      Tas bija lēts triks, tomēr…

      – Nē, tā ir lieliska reklāma – smieklīga. Tu ar to guvi panākumus, vai ne?

      – Kompānija Grain Brothers bija apmierināta. Ienākumi palielinājās divpadsmit reižu…

      – Divpadsmit reizes? Tad jau nav brīnums, ka viņi bija apmierināti. – Marks pacēla zaru, lai sabikstītu ogles. – Vai reklāma vienmēr bijusi tavs aicinājums?

      – Nu, ne jau bērnības sapnis, bet – jā, kopš universitātes laikiem.

      – Un kā ar dzīvošanu šeit, Amerikā?

      – Jā, tas bija bērnības sapnis.

      – Patiešām? Man arī. Es mēdzu sēdēt mājās savā istabā, gudrojot, kā to panākt.

      – Lūk, to es sauktu par plānotāju! – Hanna iesmējās.

      – Es tolaik tikai cerēju.

      Viņi vēl ilgi palika laukā, aizrautīgi pļāpājot, klīstot apkārt, tumsā lasīdami vēl zarus dziestošajam ugunskuram, tad atgriezās atpakaļ pie tā. Kad abi beidzot klusu ielavījās mājā, tā, lai stiepļu sieta durvis neaizcērtas, pārnēsājamais pulkstenis uz septiņdesmito gadu plīts rādīja četrdesmit minūtes pāri diviem. Tomēr viņiem nebija jāuztraucas, ka varētu kādu pamodināt: Džastins negulēja viņam paredzētajā vietā uz dīvāna. Pludmalē viņi bija runājuši par visdažādākajiem tematiem, gan nopietniem – sev par pārsteigumu, Hanna izstāstīja par vecāku šķiršanos –, gan arī niekus, piemēram, par zirgu gaļas reklāmu, atgadījumiem universitātē, ģimenes bruņurupuci, kuru Hanna kopā ar brāli Tomu slepus aizveda brīvdienās uz Francijas dienvidiem. Līdz šim neviens vēl nebija tā interesējies par viņas dzīvi: grāmatām un mūziku, kas viņai patīk, kur viņa izaugusi, kur gājusi skolā, kur dzīvojusi Londonā pirms pārvākšanās uz Savienotajām Valstīm, pat to, kāds ir viņas tēva akadēmiķa postenis Bristoles universitātē.

      – Negribu rīkoties kā Džastins, – Marks bija teicis tumsā viņai aiz muguras, kad abi gāja atpakaļ pāri kāpām un irbulenes ķērās aiz džinsu galiem, – bet… visu nākamo nedēļu būšu Ņujorkā. Vai kādu reizi mēs nevarētu aiziet kopā vakariņās?

      Hanna saminstinājās, muskuļi pakrūtē sāpīgi savilkās, gluži kā krampjos.

      – Jā, – viņa piekrita, balsij aizslīdot tumsā. – Tas būtu jauki.

      Trešā nodaļa

      Vējš bija radījis pārsteidzošus postījumus. Kaut arī pagalms bija pavisam mazs, tā sakopšana prasītu ilgāku laiku. Zeme bija pilna ne tikai ar sakritušām lapām un nolauztiem ķirša zariem, bet vējš bija sanesis dārzā arī visādas drazas – samirkušas avīzes un pāris tukšu kraukšķu paku, un koka augšējā zarā plivinājās aizķēries balts plastmasas iepirkumu maisiņš. Hanna, pacēlusi krēslu, nolika to uz kājām un iegāja atpakaļ mājā pēc atkritumu maisiem un slotas.

      Pulkstenis bija pusdivpadsmit. Viņa piezvanīja Tomam un sarunāja tikties astoņos abiem ierastajā vietā kopš viņas atgriešanās – sānu ieliņā ķīniešu kvartālā, kur bija neliels restorāns ar īstiem Sečuaņas ēdieniem. Toma draugs Džans Aņs to bija ieteicis, un Hanna nojauta, ka brālis pieradināts mieloties ar Bang Bang cāli.

      Viņa prātoja, ka būs jauki satikties ar brāli vienatnē, bez Marka vai Toma sievas Lidijas, kura bija aizvedusi māti garās brīvdienās uz Herogeitu. Hannai nebija iebildumu pavadīt vakarus četratā, viņai patiešām patika Lidija, taču Marks un Toms bija ļoti atšķirīgi. Tas nebija nekas slikts, vienīgi viņiem abiem trūka kopēju interešu, un reizēm sarunas izsīka. Īpaši Markam nācās pielikt lielas pūles, lai apspriestu ar Tomu kriketa spēli vasarā un regbiju ziemā. Reiz pirms paredzētām kopīgām vakariņām Hanna notvēra vīru lasām internetā par Hārlekina komandu – Toms un Marks bija nudien ļoti atšķirīgi cilvēki. Toms mācīja angļu valodu skolā Haiberijā, Marks vadīja DataPro; Tomu interesēja Tomass Pinčons un Deivids Fosters Volless un darbi, ko sarakstījuši jauni, aizrautīgi vīri, bet Marks lasīja populārzinātnisko literatūru, prezidentu un slavenu biznesmeņu biogrāfijas, grāmatas par vēsturi un ekonomiku vai Penguin klasiku.

      Uzrotījusi piedurknes, Hanna iebāza roku nelielā ūdens notekas figūrā, savācot riekšavu ledainu, nokaltušu lapu, kas aizsprostoja notekcauruli. Hannai par to figūru vienmēr bija jāsmejas. Kāda nu figūra – nožēlojams ķēms, teiktu viņas māte –, bet šis nu bija īpaši neglīts. Marka pārbūves darbi nebija sniegušies tālāk dārzā, kurā viņš paveica cik iespējams maz, lai tikai pietiktu vietas, kur vakarā pasēdēt ar glāzi rokā. Pārvākusies pie viņa, Hanna vasarā pieņēma, ka jāuzņemas atbildība par dārzu, tāpēc, apgriezusi Virdžīnijas ložņaugu, kam Marks bija ļāvis plesties kā pagadās, viņa atklāja tālākās sienas labās puses stūrī mazu niknu sejiņu ar ūdens tekni. Papētot vairāk, viņa noskaidroja, ka sistēmu darbina blakus divviru logiem paslēpts slēdzis, un tad ūdens pil no ķeruba pastieptajām akmens lūpām seklā tvertnē viņam zem zoda.

      – Vai tu to esi redzējis? – Hanna jautāja, izvedusi Marku dārzā.

      – Jā, – viņš atzinās. – Tāpēc ļāvu, lai staipekņi aizaug tam priekšā.

      – Kāpēc? Tas ir smieklīgs.

      – Nē, briesmīgs. It kā ķerubs pie zobārsta spļautu bļodā. Ātri piesedz to, kamēr neviens nav ieraudzījis.

      – Nekādā gadījumā. Tas ir jokains. Turklāt darbojas.

      Marks savaikstīja seju līdzīgi akmenī kaltajai grimasei un aplika rokas Hannai ap vidu.

      – Man patīk, ka tu rosies dārzā, – viņš sacīja. – Tev piestāv, mana angļu roze. – Viņš atglauda matu cirtu, kas bija izspraukusies no vaļīgā mezgla, kuru Hanna sasēja, kamēr strādāja. Hanna bija dabiski blonda, ziemā mati gan kļuva tumšāki, bet saulē tie ātri atkal izbalēja, it īpaši ap seju. Viņa nekad nebija matus piekrāsojusi un zināja, ka Markam tas patīk, tāpat kā viņas neiejaukšanās savā ārienē, ko viņš uztvēra kā apzināti estētisku. Vienā no pirmajām reizēm, kad viņi bija kopā gultā, Marks pielika galvu Hannai uz spilvena tuvu klāt un noglauda viņai vaigu.

      – Vai tu vispār krāsojies? – viņš noprasīja.

      – Nedaudz. Es lietoju pūderkrēmu, acu zīmuli, skropstu tušu. Patiesību sakot, man tas nepadodas. Kad redzu visas tās nevainojami uzpostās ņujorkietes, arī es vēlētos…

      – Kāpēc? – Marks viņu pārtrauca. – Tev ir klasiska āriene. Mūžīgā vērtība. Tev nav jābūt modernai.

      Šobrīd, nokratīdama atkritumu maisā pie plaukstas pielipušās slapjās lapas, viņa nosprieda, СКАЧАТЬ