Ideāls vīrs. Lūsija Vaithausa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pilnīgs ārprāts. Es tur nonīku pusi nakts, gaidot, ka atbrīvosies kāda vieta, līdz, atmetis cerību, braucu atpakaļ uz pilsētu.

      – Kāpēc tu man nepiezvanīji?

      – Es gribēju to izdarīt taksometrā, bet piezvanīja Deivids. Nācās spriest veselu mūžību, lai atrisinātu zināmus sarežģījumus, un es nospriedu, ka labāk piezvanīšu tev, kad man būs skaidrs, precīzi cikos lidoju. Vēlāk Kenedija lidostā, kad gribēju zvanīt, atklāju, ka telefons palicis taksometrā. Protams, mašīnas numuru es neievēroju, tāpēc man nebija nekādas iespējas dabūt atpakaļ telefonu – ar visiem kontaktiem, fotogrāfijām, visu.

      – Cūcība! – Hanna notrausa ar dvieļa stūri ūdens straumīti, kas ritēja lejup pa kaklu. Viņu pārņēma aizkaitinājums. Viņa bija braukusi lietū un vējā uz Hītrovu, nonīkusi tur divas stundas, bet naktī viņu mocīja bailes par visādām gaisa katastrofām. – Kāpēc tu nepiezvanīji man no automāta? – viņa noprasīja, tik tikko valdot dusmas.

      – Man kauns tev atzīties. – Marka balsī skanēja biklums, ko nenoslēpa pat trīs tūkstoši jūdžu attālums. – Es nezinu no galvas tavu telefona numuru. Bez sava mobilā esmu kā bez rokām.

      Hanna mirkli padomāja. Nez vai viņa pati no galvas atcerējās Marka numuru, zināja tikai pēdējos skaitļus – seši, septiņi, pieci. Ieprogrammējusi numuru savā BlackBerry, viņa vairs necentās to iegaumēt.

      – Tu varēji uzrakstīt elektronisko vēstuli.

      – Es jau grasījos to darīt, bet, atgriezies viesnīcā, secināju, ka WiFi atslēgts. Nu, vai tas nav īsts farss? Tad – man atkal kauns atzīties – uz brīdi apsēdos un turpat krēslā aizmigu. Kad pamodos, bija gandrīz pusnakts, pēc tava laika, un es nodomāju, ka tu jau guli. – Viņš nopūtās. – WiFi šorīt atkal darbojās, un tā es noskaidroju tavu numuru. Atcerējos, ka tu pirms pāris nedēļām to uzrakstīji vēstulē Pipai sakarā ar pusdienām. Ak kungs, esmu kā salauzts. Kakls sastaipīts – stundas trīs nogulēju ar galvu uz vienu pusi, šķiet, ne reizi pat nepakustējos.

      Hanna juta, ka aizkaitinājums izgaist. Pēdējā laikā Marks daudz strādāja – pat pēc viņa mērogiem. Ekonomikas lejupslīdes iespaidā DataPro uzņēmums darbojās vienmērīgi, bet ne plaukstoši, un Marks gādāja, lai katrs klients saņemtu labāko iespējamo apkalpošanu, tāpat arī nozares vadošo programmatūras dizainu, kas viņa kompāniju izveidoja par to, kāda tā bija pašlaik. Turklāt uzņēmumu piedāvāja pārpirkt. Pirms mēneša pie Marka un Deivida bija vērsusies amerikāņu kompānija, viena no lielākajām konkurentēm, un, kaut arī Hanna domāja, ka Marks noraidīs ideju par DataPro pārdošanu, viņš par to ieinteresējās un pēc tam ar to aizrāvās.

      – Manuprāt, tā ir varena iespēja, – pāris dienu pēc piedāvājuma saņemšanas Marks brokastojot bija ierunājies. Pacēlis nazi gaisā, viņš pārtrauca ziest sviestu uz maizes. – Es vadu DataPro kopš divdesmit trīs gadu vecuma, un mani saista izredzes sākt kaut ko citu. Īstenībā tāda iespēja mani sajūsmina. Saņemot naudu, es varētu ieguldīt līdzekļus pilnīgi citā pasākumā. Tu jau zini, tagad man ir četrdesmit, esmu precējies…

      – Tiešām?

      – Jā, esmu.

      – Par to man nebija ne jausmas. Kādai sievietei ir veicies.

      – Vai nu veicies, vai arī viņa ir ļoti iecietīga. Tas atkarīgs, kā to uztver. – Marks viņai uzsmaidīja. – Bet es vēlos vairāk laika pavadīt kopā ar tevi un mazāk birojā. Turklāt iespējams, ka ne tik tālā nākotnē man vajadzēs rēķināties ar vēl citiem cilvēkiem…

      – Citiem? Ak jā…

      Negaidīti Marka acu nopietnais skatiens lika Hannai novērsties, un viņa apmulsusi pasniedzās pēc kafijas kannas. Viņa gribēja bērnus, viņa par to bija pārliecināta, bet vajadzēja vēl pierast pie tādas domas. Pagaidām viņa vēl tikai pierada pie tā, ka ir precējusies, – reizēm, būdama vienatnē, viņa sāka par to prātot un gandrīz satrūkās. Kā tas vispār bija noticis? Tikai pirms nepilna gada viņa vēl bija viena pati.

      – Kad tad tu būsi šeit? – Atgriezusies tagadnē, Hanna jautāja Markam. – Vai šodien tu pagūsi uz reisu? Vai piezvanīji aviolīnijai?

      – Tur jau tas joks. Puisis, ar kuru man vakar bija saruna, steidzas noslēgt līgumu, bet pirms tam vēlas iepazīstināt mani ar savu biznesa partneri. Taču tas šonedēļ ir Kalifornijā un vēl nav atpakaļ, bet pirmdien viņš būs Ņujorkā, un es saņēmu piedāvājumu tad tikties ar viņu.

      – Ak tā.

      – Es tevi saprotu. Vakar es viņam teicu, ka negaidīšu, bet, tā kā nedēļas nogale tik un tā pagalam, man šķiet, ka prātīgāk būtu palikt šeit un visu nokārtot, nevis doties ceļā vēlreiz, it īpaši tāpēc, ka tūlīt pat būtu iespējams parakstīt līgumu. Viņi ierosina satikties pirmdien pēcpusdienā, tātad, ja viss izdosies, es vakarā izlidošu un otrdien no rīta būšu mājās. Vai tu neiebilsti?

      – Kas man ko iebilst, esmu tikai vīlusies. – Hanna viegli iesmējās, vēlēdamās neizrādīt, cik dziļi viņa vīlusies. – Nē, muļķīt, protams, neiebilstu. Tavs lēmums ir ļoti saprātīgs. Tu teici, ka tas ir svarīgs līgums?

      – Diezgan svarīgs sakarā ar iespējamo pārpirkuma piedāvājumu. Ja mēs būtu paredzējuši tādu jauna uzņēmuma piesaisti, īpaši tāpēc, ka tā ir amerikāņu kompānija un tieši šobrīd…

      – Tad tev jāpaliek, vai ne? Tās ir tikai pāris dienas – gan es izturēšu. Turklāt, ja tev ir brīvs vakars Ņujorkā, piezvani Entam un Rozenai, varbūt satiksieties.

      – Jā, tā ir prātīga doma, droši vien tā arī darīšu. Atsūti man elektroniski viņu numuru, labi?

      Hanna dzirdēja, ka viņš kaut ko iedzer, tad notinkšķēja tase pret apakštasīti. Tā bija viena no Marka mazajām kaprīzēm – viņam nepatika lielas krūzes, un Hanna mēdza viņu par to pazobot.

      – Vai no Penrose Price ir kādi jaunumi? – Marks apjautājās.

      – Ne ziņas, ne miņas. Ne mazākās kustības.

      – Nezaudē cerību.

      – Pagaidām tās ir veltas pūles. Labāk par to nedomāt.

      – Mēģini nedēļas nogalē atpūsties. Vismaz nenoņemies ar darba meklēšanu.

      – Jā.

      – Aizej uz kino paskatīties Hercoga filmu.

      – Nē, tu arī gribēji to redzēt, iesim kopā nedēļas vidū, kad tu atgriezīsies. Labāk piezvanīšu brālim, pajautāšu, vai viņš ir brīvs ap vakariņu laiku.

      – Tā arī ir laba doma. Es savukārt sākšu ar to, ka iešu uz sporta zāli dabūt kaklu atpakaļ vietā, citādi nedēļas nogalē staigāšu kā Frankenšteins. – Marks sazvērnieciski pieklusināja balsi. – Es ilgojos pēc tevis, – viņš sacīja. – Otrdien neko neplāno. Pēcpusdienu paņemšu brīvu, ja būs iespējams. Izklaidēsimies divatā.

      Izžāvējusi matus, СКАЧАТЬ