Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ bija burvīgs; iespējams, tāpēc atvēru savu grāmatveikalu.

      Emija pastiepa roku, paņēma šķēres no rakstāmlietu kastītes un pāršķēla līmlenti, ar kuru kaste bija aizlīmēta, tomēr vāku neatvēra.

      – Nesaprotu. Kāds tam sakars ar mani?

      – Kad atklāju, no kurienes ir šīs grāmatas, es zvanīju uz veikalu. Pašreizējā īpašniece Ebigeila, tā laikam viņu sauca, ir vedekla vienai no vecajām kundzēm, kuras atceros. Neviens nevēlas pirkt grāmatveikalu, tāpēc viņa nospriedusi – ja izpārdos inventāru, tad būs iespēja pārdot pašu ēku kāda cita uzņēmuma ierīkošanai. – Peidža samiedza acis un vēroja meitu. – Viņa arī stāstīja, ka pēdējos gados veikaliņš bijis izslavēts ar tur atrodamo reto grāmatu un manuskriptu klāstu, kas pieejams arī digitālā formātā un arī ir viņas pārziņā. Pašai negribot, Emiju stāsts intriģēja. Bet viņa atkal iedomājās par Benu, par to, ka šeit viņu iepazina, šeit bija viņu iemīlējusi, it kā viņas atmiņas par vīru būtu piesaistītas vienai vienīgai vietai Visumā un neizbēgami pagaistu, ja viņa dotos uz citurieni.

      Emija atgriezās pie galda un apsēdās pie datora.

      – Pat ja vēlētos, es nevarētu to atļauties, – viņa sacīja un gaidīja, ka māte piekritīs viņas teiktajam, izgaisinot dīvaino kņudoņu pakrūtē.

      – Emij, tu vari to atļauties. Tu pārdevi māju, tev ir Bena nauda. Tā ir viņa beidzamā dāvana tev.

      Piepeši Emijai šķita, ka viņas sāpju un zaudējuma valstībā iespīd cerību stariņš. Tas viņu biedēja, lika justies kā mazam bērnam, kurš ļaudīm pārpilnā vietā atlaidis mātes roku.

      – Es nevaru, – viņa mazdūšīgi atkārtoja.

      – Vari. Tu to spēsi. Bens izvēlējās tevi, jo tu bija stipra.

      Neliec viņam tevī vilties.

      Emija pārsteigta palūkojās uz mammu.

      – Viņš tev tā sacīja?

      Peidža nošūpoja galvu.

      – Viņam nebija jāsaka. Es to zināju kopš brīža, kad tu nāci pasaulē. Tu necenties saskatīt mani, kā to dara vairums mazuļu; tu jau toreiz lūkojies man garām, it kā vēlētos izzināt pasauli.

      Emija sarauca pieri.

      – Tu negribēji, lai precos ar Benu, vai ne?

      Peidža uz brīdi pievēra acis un papurināja galvu. Tad atbildēja:

      – Mēs tagad nerunājam par Benu. Tev ir izvēle – vai nu izpakot ceļasomas pie apvedceļa zīmes un pazust ierakumos uz ilgāku laiku, vai arī būvēt pašai savu apvedceļu.

      Viņa satvēra burku ar smiltīm un ielika meitai rokās.

      – Tu taču zini, ka vienmēr varēsi atgriezties. Šeit allaž būs tavas mājas. Tomēr, ja paliksi te, tu būsi kā roze tuksnesī – izdzīvosi, bet nekad neizplauksi ziedos.

      Peidža pagriezās, lai dotos prom, bet Emija satvēra viņas roku.

      – Kāpēc tu to dari?

      Peidža atbrīvoja roku un devās uz durvīm, pa ceļam pārkāpdama mazai gofrētā kartona kārbai. Neatskatījusies viņa atbildēja:

      – Tāpēc, ka tu esi mana meita. Tāpēc, ka tu esi tāda, kādai es sev neļāvu būt. Nekad neesmu tikusi skaidrībā, kā man tevi mīlēt, Emij. Tu allaž esi bijusi sasodīti neatkarīga. Varbūt es beidzot esmu sapratusi, ka mīlēt tevi nozīmē ļaut tev iet.

      Emijas zods noslīdēja lejup, viņas balss bija asaru aizžņaugta.

      – Mammu, es viņu mīlēju vairāk, nekā iespējams mīlēt, un es nevaru pieļaut, ka šī mīlestība vienkārši pagaist. Es to nevēlos. Un vēl es netieku vaļā no domas, ka viss labais manā dzīvē jau ir pagājis.

      Māte nopūtās un palūkojās uz Emiju.

      – Vai apsoli, ka padomāsi par to?

      Peidža aizgāja, atstājot Emiju turot rokās burku ar smiltīm no vietas, kuru viņa nekad nebija apmeklējusi. Emija aizvēra acis, sajuta smilšu siltumu burkā, domās baudīja sāļo okeāna gaisu un pāris citu nepazīstamu smaržu – spēcīgu un asu saules uzkarsētas zemes un stāvoša ūdens aromātu. Viņas iztēlē gaiss mirgoja kā nepateiktas ardievas un neremdināma vainas apziņa. Varbūt tas bija jauns sākums? Šī doma iesvēla bailes, viņai uzmetās zosāda. Emija atcerējās vēja dziesmu pudeļkokā tonakt, kad viņa kļuva par atraitni, apsēdās pie grāmatu kastes un sāka apsvērt iespējas, kas bija pavērušās.

      Emiju uzmodināja soļi, kas pamazām attālinājās. Pārāk smagi, lai būtu mātes, bet tēva krākšana no guļamistabas gaiteņa otrā galā nepārprotami liecināja, ka staigātājs nebija viņš. Viņa pieslējās sēdus un ieklausījās. Bija dziļa nakts.

      Mēness bija plāns kā skaida, un tā raidītie stari cauri loga aizklājam apspīdēja burku ar smiltīm, kuru Emija nezin kāpēc bija nolikusi uz naktsgaldiņa. Viņa vērās uz to un iztēlojās, ka tās saturs kļuvis šķidrs un skalojas sīkiem vilnīšiem savā stikla sprostā.

      Viņa pastiepās, ieslēdza gaismu un atviegloti uzelpoja, redzot, ka burkā joprojām ir tikai smiltis, tad pavērās uz “Folijas atradumu” grāmatu kasti, kura atradās turpat netālu uz grīdas. Emija īsti nezināja, kāpēc viņa to atnesusi šurp. Ja nu vienīgi tālab, lai būtu kāda nodarbe tādās naktīs kā šī, kad nebija nekādu cerību atkal iemigt.

      Izkāpusi no gultas, viņa notupās pie kastes, atvēra to un izņēma saburzītās pakojuma avīzes. Viņa ielūkojās kastē un sajuta uzvēdījam mierinošo vecu grāmatu smaržu, ko veido nenosakāms nobružātas ādas, vecas līmes un senatnīguma aromātu sajaukums. Pastiepusi roku, Emija no kastes izcēla burbuļplēvē iesaiņotu pabiezu grāmatu cietos vākos un ielika to sev klēpī.

      Kopš mamma nolēma paplašināt veikala sortimentu, piedāvājot ne tikai jaunas, bet arī lietotas grāmatas, viņa regulāri kastēm iepirka vecus sējumus, bet Emijas pienākums bija tos izšķirot. Starp iepriekšējās desmitgadēs izdotiem un lasītāju pirkstiem nomīļotiem mīlas romāniem, starp astoņdesmito gadu sāgām ar ēdiena un kafijas traipiem izraibinātām lappusēm un noplēstiem vākiem reizi pa reizei gadījās arī kāds rets un vērtīgs atradums. Sūtījumi nemainīgi pienāca no cilvēkiem, kuri garāžu izpārdošanās centās notirgot no vecmāmiņas vai vecvecāku māsām mantotas grāmatas, kuras nespēja vienkārši izmest mēslainē.

      Emija nezināja, vai grāmatu šķirošana viņai uzticēta iegūtā grāda un zināšanu dēļ, vai vienkārši mamma zināja, ka Emijai pietiks vien pieskarties kastei, lai noteiktu, vai tās dzīlēs tiešām slēpjas kāds dārgums. Ne vienmēr viņa bija uzdevumu augstumos, tomēr savu pienākumu veica gana centīgi, lai attaisnotu uz viņu liktās cerības.

      Viņa uzlika plaukstas uz klēpī guļošās grāmatas un sajuta no tās plūstam tik pazīstamo siltumu, kā arī tirpas aiz ausīm. Emija zināja, ka šajā kastē slēpjas kaut kas tuvākas izpētes vērts. Noņēmusi burbuļplēves iesaiņojumu, Emija piešķieba grāmatu, СКАЧАТЬ