Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pat nepaskatījušies, abi izgāja deju laukumā. Roberta roka skāva Ketrinas vidukli. Megija palika sēžam pie galdiņa viena un stingi vērās uz neskartajām alus pudelēm līdz mirklim, kad mūzika piepeši mainījās. Orķestris sāka spēlēt vienu no viņas iemīļotajām deju melodijām – Glena Millera In the Mood. Megijai nebija žēl, ka pēkšņi uzradies Roberts un izvēlējies Ketu nevis viņu. Viņai nesāpēja arī tas, ka abi aizgāja dejot, atstājot viņu vienu. Tomēr, izdzirdot savu iemīļoto dziesmu, Megija jutās nedaudz apkrāpta, jo sēroja par vīrieti, kurš nebija viņas vīrs, un vēlējās tikai vienu – kādu, ar kuru padejot.

      Atskanēja būkšķis, kāds nolika uz galda divas pudeles. Megija atrāva skatienu no Ketas un Roberta. Palūkojusies augšup, Megija ieraudzīja slaidu gaišmati, kurš stāvēja pie galdiņa un lūkojās viņā. Jaunais vīrietis bija ģērbies parastā dzeltenbrūnā uzvalkā ar rūpīgi iegludinātām kabatu ielocēm.

      Pēcāk Megija atminēsies, ka vīrietis tobrīd viņai nav šķitis īpaši pievilcīgs, nedz arī neglīts. Viņam bija gara, šaura seja un tumši blondi mati. Augstie vaigukauli un spēcīgais zods darīja viņu līdzīgu kādai sengrieķu karavīra skulptūrai, toties acis atsvēra skarbo koptēlu. Tās bija dzintara brūnas, gluži kā kaķim, ar tumšiem ielokiem, gandrīz hipnotizējošas. Vīrietis pasmaidīja, viņa zobi bija līdzeni un balti, un Megija pie sevis nodomāja: bīstams.

      – Jūs nedzerat alu, tāpēc nospriedu, ka varbūt vēlaties kokakolu, – viņš sacīja un iekārtojās Ketas krēslā. – Jums nebūs iebildumu, ja šeit apsēdīšos?

      Bija, tomēr Megija klusēja. Viņš lūkojās Megijā tā, it kā apjaustu skaistumu viņas skumjās.

      Vīrietis pastiepa roku.

      – Pīters Novāks, draugi mani sauc par Pītu.

      Megija nespēja iztēloties nevienu, kurš šādi uzrunātu vīrieti, un atskārta – ja pavadīs viņa sabiedrībā vairāk nekā piecas minūtes, tad viņai viņš vienmēr būs Pīters. Viņš runāja ar tikko manāmu akcentu. Megija jau grasījās noskaidrot, no kurienes vīrietis ieradies, kad viņu plaukstas saskārās, vārdi pamira uz lūpām un jautājums palika neuzdots. Pītera plauksta bija maiga; Megija bija iztēlojusies, ka tik maigas plaukstas ir tikai dzejniekiem. Un tā bija karsta, gandrīz dedzinoša. Viņa gribēja atbrīvoties no rokasspiediena, tomēr Pīters cieši turēja viņas plaukstu savējā.

      – Un jums noteikti ir karalisks vārds, piemēram, Anna vai Elizabete.

      Megijai izdevās izraut plaukstu no dedzinošā tvēriena. Viņa jutās tik pārsteigta, ka bija pāris reižu jānoklepojas, lai atgūtu runas spējas.

      – Mans vārds ir Mārgarita, Mārgarita O’Šī, bet visi mani sauc par Megiju.

      Vīrietis sarauca pieri.

      – Saukšu jūs par Mārgaritu. Tas jums piestāv. Megija skan kā aizvainojums tādai sievietei kā jūs.

      Viņa teikto Megija neuztvēra kā tukšus glaimus. Viņa labprāt būtu devusies prom – ne jau tāpēc, ka vīrieša sabiedrība šķistu netīkama, bet tāpēc, ka Megija manīja prātu apmiglojamies un kņudošu sajūtu pakrūtē. Tomēr viņa palika un sadūšojās vēlreiz ierunāties.

      – Jūs neesat šejienietis, vai ne? – Megija ievaicājās.

      – Kas liek jums tā domāt? – galvu piešķiebis, acīm šķelmīgi mirdzot, viņš atvaicāja.

      Megija negribot pasmaidīja.

      – Droši vien jūsu akcents. Turklāt esmu vietējā un zinu visus šejienes ļaudis. Man pieder veikals “Folijas atradumi” Senterstrītā. Tirgojam grāmatas un citas lietas, piemēram, laikrakstus, žurnālus, saldumus un šādus tādus sīkumus. Nedēļas laikā veikaliņā kaut reizi iegriežas teju visi vietējie iedzīvotāji un iebraucēji, tātad varu apgalvot, ka esmu satikusies ar visiem šejieniešiem.

      – Izņemot mani, – viņš atrauca.

      Atgāzies krēslā, Pīters eleganti sakrustoja kājas, izvilka zelta cigarešu etviju, vispirms pastiepa to Megijai, tad pats paņēma cigareti un aizsmēķēja.

      – Nupat kā ierados no Aiovas, kur dzīvoju kopš piecpadsmit gadu vecuma. Pirms tam ar ģimeni dzīvojām Varšavā, – ievilcis dūmu viņš paskaidroja.

      – Polijā? – Megija ieinteresēti apvaicājās.

      – Jā, – Pīters attrauca, vaicājoši pacēlis uzaci. – Ieradāmies Amerikā pirms vienpadsmit gadiem. Mans tēvs bija kristietis, bet māte – ebrejiete. Vecāki nolēma, ka šeit mēs ar brāli būsim drošībā un mums būs vairāk iespēju.

      Megija pamāja, tas šķita intriģējoši. Viņa nekad nebija izbraukusi ārpus Dienvidkarolīnas robežām, toties veikaliņā laiku īsināja, pētot koši krāsainos pasaules atlantus un iztēlojoties, ka reiz viņa apmeklēs vietas, kurām ir tik eksotiski un neizrunājami nosaukumi.

      – Kāpēc ieradāties Folijā? Jūs nenēsājat formastērpu.

      Megija meklēja iemeslu nepatikai pret šo vīrieti – iemeslu, lai varētu piecelties un aizbēgt no satraukuma, kuru viņš radīja.

      – Man ir smaga astmas forma. Zinu, ka smēķēt nav labi, bet liekas, ka nespēšu atmest, – Pīters pavēcināja cigareti un, nebēdnīgi smaidot, ievilka kārtējo dūmu. – Astma man ir kopš bērnības, tāpēc nederu dienestam armijā. Bet arī es dodu savu ieguldījumu.

      Pienāca Megijas kārta jautājoši savilkt uzaci.

      – Tēvam Aiovā pieder ādas izstrādājumu fabrika. Ražojam apavus, siksnas, zābakus un līdzīgas preces. Reorganizējām ražošanu un tagad apgādājam mūsu varonīgos karavīrus. Mans pienākums ir apmeklēt kara bāzes visā valstī, noskaidrot, vai mūsu izstrādājumu kvalitāte ir pienācīgi augsta un kā vēl trūkst kareivjiem. Un arī jāmeklē noiets mūsu produkcijai.

      Pīters pasmaidīja. Smaids neatkausēja Megijas sirdi; viņai šķita, ka stāv okeāna bangās un zem kājām pamazām zūd pamats.

      – Un jūs, Mārgarita? – viņš smaidot apvaicājās, nodzēsa cigareti stikla pelnutraukā uz galda un ar saviem garajiem pirkstiem aptvēra krēsla roku balstus. – Kāds ir jūsu upuris karam, ja neskaita neilona zeķes un, kā jau skaistai sievietei pienākas, dejas ar kareivjiem?

      Pītera banālie izteikumi Megiju tracināja. Viņa pat bija gatava aiziet, izdzirdējusi Pīteru sakām, ka viņa ir skaista. Megija ienīda sevi, jo jutās glaimota, lai gan tie bija meli. Viņa nebija neglīta, bet arī ne skaistule. Dzīve kopā ar Ketu viņai to bija iemācījusi. Bet šis elegantais vīrietis lūkojas uz viņu, nevis Ketu, un apgalvo, ka viņa ir skaista.

      Megija apspieda nemieru un padzērās kokakolu.

      – Es rūpējos par veikalu. Gribēju atrast darbu Čārlstonas jūras spēku bāzē, bet esmu savas jaunākās māsas Lulū vienīgā aizbildne.

      – Jums nav citu ģimenes locekļu?

      – Tikai māsīca Ketrina. Viņa nesen palika atraitnēs. Reizēm viņa palīdz man veikalā, reizēm pieskata Lulū. Manuprāt, viņa vēl СКАЧАТЬ