Kaisles atspulgi. Anna Deivisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ap kaklasaiti, Dikijs uzsāka stāstu par Ciros – kādā citā vakarā, kādā citā ballītē, bet Greisa bija pārstājusi klausīties, kā allaž sajuzdamās kā apburta, ieraugot Pikadillijas laukumu naktī. Šeit bija tā lielā jaunā pasaule, kura tādus kā “Pīrsons un Pīrsons” atstāja bezcerīgi tā-

      lu pagātnē. Laukumu, kas bija slavenākais Londonas lielāko maģistrāļu saplūšanas punkts, pašlaik apgaismoja milzīgi tirdzniecības marku nosaukumi, kas bija veidoti no krāsainām gaismiņām. Londonas mērijas pūliņi pieņemt likumus, kas būtu vērsti pret šīm reklāmām, bija tikai pastiprinājuši tirgotāju apņēmību pilnībā izmantot atrašanās vietas sniegtās priekšrocības. Tomēr milzīgās jaunās metro stacijas būvniecības laikā šeit viss bija apbružāts, nestabils un improvizēts. Darbu veikšanas laikā bija aizvākta sākotnējā Erota statuja, un sākumā bija licies, ka laukuma dvēsele ir devusies tai līdzi. Taču tagad Eross bija prom jau tik ilgu laiku, ka Greisa tikai ar pūlēm spēja atcerēties, kāds tas izskatījies. Tagad likās, ka Pikadillijas dvēsele drīzāk mīt jaunajās reklāmās. Lai arī tās šķietami sauca “Schweppes”, “Bovril”, “Gordon’s Gin”, patiesībā tās likās skaļi vēstām: “Es esmu Londona, es esmu nākotne.”

      Šovakar lietus bija tik spēcīgs, ka skats izplūda un vairāk līdzinājās sapnim. Košo krāsu izgaismotās lietus lāses bezbēdīgi bungoja pie loga, tāpēc Greisai likās, ka laukums raud. Cauri asarām viņa manīja citu taksometru sausos salonus, kuros sēdēja smejošas meitenes, nogurušas dāmas cepurēs, jauni vīrieši, kuri izskatījās pēc mednieka vai medījuma. Citu automašīnu saloni atgādināja sīciņas, pabeigtas pasaulītes. Un viņa kopā ar Dikiju atradās savā mazajā pasaulē, slīdēdama tam visam cauri tādā kā transā…

      Līdz kāds taksometrs uz mirkli piebrauca līdzās viņējam un viņa ieraudzīja kādu profilu. Noteikta zoda līnija, romieša profils…

      – Tas ir tas pats vīrietis!

      – Kāds vīrietis? Par ko tu runā?

      – Ak! – Otrs taksometrs nogriezās pa labi. Tas izrādījās pavisam īss mirklis. Vai tas patiešām bija amerikānis? Vai arī viņa vēl aizvien domāja par to kaut kur savā zemapziņā?

      – Greisa?

      – Tas nav nekas. Skat, mēs esam klāt! Ļauj, es tev palīdzēšu ar to kaklasaiti.

      Dubultās durvis atvērās, atklājot Ciros slaveno stikla deju grīdu, kas atgādināja ledu, uz kura dejotāji likās slidojam. Džīns Linsens un viņa Ciros Club Dance orķestris rāvās pilnā sparā. Balti uzvalki, pieglausti mati, mirdzošs misiņš. Gaiss bija piedūmots un reibinoši smaržoja pēc dāmu parfīmu sajaukuma, kam pievienojās rūgtena sviedru smaka.

      – Nav nekāds brīnums, ka ielas bija tukšas, – Greisa nomurmināja. – Visi ir sanākuši te. – Un patiesi, tā vien likās, ka visi modernie Londonas vīrieši un sievietes ir sapulcējušies šeit zem viena jumta. Enerģiskas meitenes, kas šķindināja pērlītes un kalnu kristālus, gazelēm līdzīgas sievietes zīdā un spalvu rotās, nevainojami ģērbušies vīrieši baltos kreklos.

      – Jā, tev bija taisnība par šampanieti, – sacīja Dikijs. Viesmīļi staigāja šurpu turpu, iznēsādami ar glāzēm pilnas paplātes. Dikijs nocēla vienu Greisai un vienu sev.

      – Paskaties tur!

      Pie garās bāra letes bija sakrauta bīstama glāžu piramīda. Bārmenis bija uzkāpis augšup pa saliekamajām kāpnēm, turēdams rokās vislielāko šampanieša pudeli, kādu Greisa jebkad bija redzējusi. Mirdzošais šķidrums putodams plūda lejup pa piramīdu, skatītāju aplausu pavadībā piepildīdams glāzes Möet et Chandon strūklakā.

      Dikijs, kurš acīmredzami vēl aizvien nejutās gana saposies un pašapzinīgs, atplauka, kad kāds viņam uzsauca. Greisa atpazina Roniju Heizeltonu no Times kopā ar nogurdinošu kolēģu baru. Vēl aizvien pētīdama telpu un vēlēdamās to apskatīt labāk, viņa izlikās sekojam Dikijam, taču tad ieslīdēja pūlī.

      Tālāk no deju grīdas, apsēdušies pie galdiņiem, aizrautīgi sarunājās mazāk uzkrītoši cilvēki: pelēcīgi vīriņi ar pliku pakausi un brillēm, drukni sīka auguma vīrieši ar bārdu. Grāmatnieki, nodomāja Greisa, pamanījusi Semjuelu Vultonu, pazīstamu izdevēju, kurš bija sapulcējis ap sevi ļaužu bariņu. Redaktori, romānisti, dzejnieki bija aizslēpušies aiz visiem skaistajiem zēniem un meitenēm ar tituliem un privātiem ienākumiem, kuri vēlējās tēlot strādājošos. Šī acīmredzot bija literāra ballīte – nu, vismaz pēc idejas.

      – Skatos, ka nu jau viss ir izžuvis. – Viņš stāvēja Greisai tieši aiz muguras. Pārāk tuvu.

      – Vai jūs mani izsekojat? – Viņa atbildēja nepagriezdamās, pievērsusi skatienu deju grīdai. Prožektora stars apgaismoja vienu no trompetistiem, kurš izpildīja skaļu solo.

      – Es gribēju uzdot jums to pašu jautājumu.

      Greisa pagriezās, lai viņu uzlūkotu, un, to darot, kaut kas ietrīcējās viņai pakrūtē, izraisot vēlēšanos sākt ķiķināt. Tā būtu aizrautīgi meitenīga ķiķināšana – tieši tāda, kādai viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja ļauties.

      Svešinieks bija visai liels vīrs – platiem pleciem, pamatīgu kaklu. Viņā jautās visaptveroša vīrišķība. Greisai būtu gribējies uzzināt, kāda ir sajūta, dejojot ar viņu, – sajust šīslielās plaukstas smagnēji uzguļamies viņas pleciem, viņas mugurai.

      – Nu, nu. – Viņa pakratīja ar pirkstu. – Atzīstieties.

      Viņš pasmaidīja. – Redzēju, kā jūs ar draugu te ienācāt pirms kādām piecpadsmit minūtēm. Es te atrodos jau divas stundas.

      – Blēņas! Jūsu taksometrs piebrauca līdzās mūsējam Rīdžentstrītā.

      Saraukta uzacs. – Cik glaimojoši! Acīmredzot būšu atstājis uz jums pamatīgu iespaidu.

      – Nu, man šķiet, ka pirmīt jūs atstājāt uz manas kājas zilumu, ja to var saukt par “iespaida atstāšanu”.

      Vīrietis izņēma Greisai no rokas tukšo šampanieša glāzi un apmainīja to pret pilnu. – Es gribēju teikt, – viņš sacīja, – ka tad, ja jūs par kādu domājat, – kad jūs nespējat viņu izdabūt no prāta, tad jūs viņu saskatāt itin visur.

      Greisa atļāvās iespurgties. Viņš piederēja pie tiem, kas izmanto vārdu cīņu kā pavedināšanas tehniku. – Trīsdesmit astoņi, – viņa noteica, noskatīdama vīrieti no galvas līdz kājām.

      – Kā, lūdzu?

      – Vecums. Vai varbūt četrdesmit. Un šķīries. Tas ir padarīts Amerikā, vai ne? Varbūt jūs esat šķīries pat divreiz. Tagad viņš bija tas, kurš iesmējās. – Jādomā, ka biju to pelnījis, mis…

      – Varat saukt mani par Safīru.

      – Ak tā gan? – Viņš pasniedzās, lai pieskandinātu savu glāzi viņējai.

      – Un jūs? Kas esat jūs?

      – Es? – Viņš paraustīja plecus. – Esmu СКАЧАТЬ