Kaisles atspulgi. Anna Deivisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Pirms kara “Eifeļa tornis” bija iemīļota avangarda mākslinieku un rakstnieku uzturēšanās vieta, kur apgrozījās Ogastess Džons, Vindhems Lūiss, Ezra Paunds. Vēlāk zīmējumus un piezīmes viesu grāmatā atstāja Čārlzs Čaplins, Ronalds Fērbenks un Džordžs Gēršvins – un restorānu iecienīja spožāka, modernāka publika. Tūkstoš deviņi simti divdesmit septītajā gadā tas bija kļuvis par pieminekli pats par sevi un arī cenas bija atbilstošas. Dažādas kvalitātes gleznas un gravīras, kas klāja restorāna sienas, Greisai atgādināja par kapakmeņiem, lai arī tie bija juceklīgi izvietoti un neprātīgi krāsaini kapakmeņi. Restorāns barojās no savas bohēmiskās pagātnes. Varbūt te varēja pasūtīt uzkodas, kas sastāvēja no uzsildītām atmiņām, un pamatēdienā nostalģijas sautējumu. Bija skaidrs, ka Diks Sedžviks te jutās kā mājās.

      – Kā vienmēr laikā. – Dikijs piecēlās, lai viņu noskūpstītu uz vaiga. – Greisij, dārgā, tu esi galīgi izmirkusi!

      – Tas nekas. Gan es atkal izžūšu. – Greisa apsēdās riekstkoka krēslā ar kokgrebumiem. – Tikmēr vari izklaidēties, vērojot, kā no manis izplūst lieli tvaika mākoņi.

      – Nu, ja tu esi droša par to. – Dikijs apsēdās. – Man tā vien šķiet, ka man vajadzētu kaut ko darīt tavā labā.

      – Vienkārši salūko man kaut ko dzeramu, labi?

      – Nomēģini šo! – Viņš pagrieza uz galda stāvošo vīna pudeli tā, lai Greisa varētu apskatīt etiķeti. – Tas ir no Ronas ielejas, tā man teica Džo. Briesmīgi labs.

      – Par to es nešaubos, taču man nav glāzes. Esi tik labs un piesaisti Džo uzmanību.

      Viņš turpināja runāt par vīnu, un Greisa ar salveti susināja mitros plankumus uz savas melnās zīda krepdešīna kleitas, kad, pacēlusi skatienu, ieraudzīja, kā ēdamtelpā ienāk platplecainais vīrietis no ielas. Viņam mugurā bija balts, iestērķelēts krekls ar tauriņu. Rūdolfs Stuliks, restorāna īpašnieks, vienā mirklī atradās viņam līdzās un pieveda pie labākā stūra galdiņa, nosēdināja un, rūpēdamies par viņa ērtībām, aizdedzināja svešinieka cigareti. Piepeši gaiši zilās acis pavērsās uz Greisas pusi, un viņa novērsās, nolūkodamās uz kleitas sprādzi ar pērlītēm un tad uz Dikiju. Šovakar viņā jautās neparasts nogurums. Viņš nepavisam neatgādināja parasto līksmo un enerģisko Ričardu.

      – Tu izskaties noguris, Dikij. Vai avīzē viss ir kārtībā?

      Mirklīgs aizkaitinājums. – Ne vienmēr viss saistās tikai ar avīzi, Greisa.

      – Es zinu.

      Neveikls brīdis. Bija labāk netērpināt viņu tālāk. Greisa pameta vēl vienu īsu skatienu pāri telpai. Stuliks sīki izskaidroja ēdienkarti amerikānim un tad norādīja uz dažām gleznām, kuras bija darinājuši plašāk pazīstamie klienti. Vīrietis šķita ieinteresēts, taču, kad Stuliks novērsās, viņš uzreiz paraudzījās uz Greisu.

      – Sasodīta diena. – Greisa sev lika pievērsties Dikijam un tikai Dikijam. – Es iesniedzu atlūgumu. – Viņa iedzēra malku no glāzes. – Teikšu, ka par vīnu tev ir taisnība. Ļoti patīkams.

      – Tu to izdarīji?

      – Nu, vismaz mēģināju. Pīrsons gan neņēma mani nopietni. Tas ir, Obrijs Pīrsons. Un man šķiet, ka es pati arī neņēmu sevi nopietni. Es nevaru atļauties zaudēt savu darbu, ne gluži. Taču viņi ir tādi dinozauri, ka liek cilvēkam zaudēt pacietību.

      – Tu vienmēr tā saki. Vai abi ēdīsim zivi? Šodien viņiem ir jūras mēle ar citronu. Ar jaunajiem kartupelīšiem.

      – Dikij, tev nav ne jausmas, ko meitenei nozīmē strādāt tādā vietā. Vīrieši var darīt visu, ko vien vēlas, ja vien laikus uzraksta savus tekstus. Turpretī es – pietiek ar vienu smiekliņu un vienu cigaretes dūmu, lai ar mani būtu cauri. Un man ir jājūtas viņiem pateicīgai, vai saproti? Par to, ka viņi man ļauj tur strādāt. Tāpēc es gribēju aprunāties ar tevi. Es iedomājos…

      Sedžviks iesmējās. – Tu iedomājies, kā būtu strādāt avīzē. Vai tu tiešām domā, ka avīzē ir labāk? Domā, ka pret tevi izturēsies tāpat kā pret citiem puišiem? Tāda ir pasaule, kurā mēs dzīvojam, mīļā. Taču tā uzlabojas – palēnām. – Viņš pamāja viesmīlim. – Džo, divas zivis, lūdzu.

      – Manuprāt, pārāk lēni. – Greisa neviļus paraudzījās uz telpas pretējo pusi. Amerikānis, saraucis pieri, skatījās savā rokaspulkstenī… Viņa atkal pievērsās Dikija vasarraibumainajai sejai, atgriežoties pie sākotnējā jautājuma. – Es parto domāju. Ja nu Dimante sāktu rakstīt ko vairāk par vienu sleju? Viņa varētu recenzēt grāmatas, rakstīt par politiku, pat sastādīt horoskopus!

      Dikijs papurināja galvu. – No tā nekas nesanāktu.

      – Bet kāpēc? Dimantei ir milzu panākumi, tu vienmēr esi tā teicis. Kurš vēl cits jūsu stulbajā avīzē saņem maisiem vēstuļu? Par kuru citu tenko pārējās avīzes? Vai tu zini, ko Herolds Graimss izdomājis vakardienas Mail? Viņš domā, ka Rebeka Vesta esot Dimante Griezne. Rebeka Vesta!

      – Tas cilvēks ir stulbenis. – Dikijs runāja klusām un tad nokremšļojās. – Paklau! Es esmu ārkārtīgi apmierināts ar to, kā tas virzās. Godīgi sakot, man pat ir grūti tam noticēt. Taču lasīt Dimantes rakstīto ir tas pats, kas ēst lakricu. Var ieēst tikai pavisam mazu gabaliņu.

      Īgna nopūta. – Nu, man jau visu laiku nav jābūt Dimantei.

      Diks pastiepa roku pāri galdam, lai saņemtu viņas plaukstu. Vieglītēm. – Greisa, tu esi Dimante. Visu laiku. Tu nevarētu kļūt ne par vienu citu, pat ja to vēlētos. Es pats negribētu, lai tu būtu kāda cita.

      Amerikānis atkal skatījās šurp. Uz viņas plaukstu, kas atradās Dikija rokā.

      – Lai gan dažreiz es jūtos kā Viktors Frankenšteins, – Dikijs nomurmināja.

      – Nu labi. – Viņa atbrīvoja plaukstu. – Man nāksies darīt to, ko darītu jebkurš pareizi domājošs briesmonis, un pieprasīt, lai tu dubulto manu honorāru.

      – Nu, nu, mis Aizvainotā. Labāk uzmanies – tā raucot pieri, tu vari dabūt neiznīdējamas krunkas. Tā tu izskaties vecāka par kādiem desmit gadiem.

      – Ak, Dikij, tu esi tik neciešams! Ar tevi nav iespējams parunāt nopietni. – Viņa veltīgi ar skatienu meklēja viesmīli. – Kur ir Džo? Mums vajag vēl vīnu.

      Amerikānis bija piecēlies no sava galdiņa.

      Kad bija iztukšota vēl pusotra pudele, Dikijs un Greisa apturēja taksometru, lai brauktu uz Ciros Orindžstrītā. Lietus nebija mitējies. Savienojumā ar tumsu tas padarīja pilsētas apveidu izplūdušu. Greisa raudzījās laukā pa logu uz spožajiem veikalu skatlogiem un gaismas kūļiem, kas atstarojās uz mitrā asfalta. Cilvēki tvērās zem lietussargiem vai drūzmējās autobusu pieturās, taču lielākā Londonas daļa bija devusies mājās pie miera.

      – Pie joda, kurš gan iet ballēties otrdienā? – Dikijs sacīja. – Tas nav pat pieklājīgi. Starp citu, kurš rīko to ballīti?

      – Es СКАЧАТЬ