Bezdibeņa malā. Džozefs Fainders

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ degvielu manā jahtā. Ja Ebija aizies no Laimena akadēmijas, es tiešām nezinu, kas notiks ar Dženu. Ja tu uzskati, ka es neiztērēšu piecdesmit tūkstošus, lai mana meita būtu laimīga, tad tu mani nepazīsti. – Skatiens šķita dedzinām Denijam acis, un Gelvins runāja teju dusmīgi. Balss tonis rādījās svinīgi nopietns. – Man būtu liels gods, ja tu pieņemtu šo čeku.

      Denijs aplūkoja zilo papīra lapiņu. Acīs sariesās asaras. Tā mēdza notikt, ja viņš atcerējās Sāras pēdējās dienas.

      – Vai drīkstu kaut ko pajautāt?

      – Protams.

      – Vai tu varētu šo naudu nosūtīt internetbankā? – Denijam dega vaigi.

      12

      Nākamās dienas vidū piecdesmit tūkstoši dolāru nonāca Denija bankas kontā.

      Viņš pārbaudīja bilanci, vairākkārt atjaunojot datus, jo vēlējās pārliecināties, ka nauda tiešām ir pārskaitīta un tā nav ilūzija. Jā, viss noticis realitātē. Toms Gelvins bija turējis vārdu. “Piecdesmit tūkstoši dolāru. Kaudze naudas! Protams, nepietiks, lai samaksātu visus parādus. Tad jau degošu māju varētu paglābt ar glāzi ūdens. Taču ar šiem resursiem pietiks, lai apdzēstu liesmas līdz ārdurvīm un es varētu izskriet svaigākā gaisā. Un – vēl svarīgāk – pasargāt Ebiju.”

      Denijs piezvanīja uz Laimena akadēmiju un lūdza savienojumu ar kasieri Liju Vinokuru. No sarunas ar šo sievieti viņš bija izvairījies vairākas nedēļas.

      Kasiere izklausījās pārsteigta un visnotaļ neapmierināta. Denijs paziņoja, ka ievedīs čeku pēc dažām stundām, kad brauks pakaļ Ebijai.

      – Piedodiet, – Lija Vinokura vilcinādamās atbildēja, – taču šī ir pēdējā termiņa diena. Piecos pēcpusdienā.

      – Es ieradīšos divos trīsdesmit.

      – Baidos, ka būs par vēlu, Gudmena kungs. Naudai piecos pēcpusdienā jābūt akadēmijas kontā. Personiski ienests čeks neko neglābs.

      – Es tūliņ pārskaitīšu naudu, – Denijs apsolīja. – Vai tas derēs?

      Pa ceļam mājup no skolas Denijs sacīja:

      – Ebij, es gribētu tevi nomierināt. Es visu nokārtoju skolas kasē.

      Viņa nopūtās.

      – Ak Dievs, ak Dievs! Paldies, tēt! Ak… Paldies Dievam…

      “Nē, paldies Gelvinam,” Denijs domās attrauca.

      – Es mīlu tevi, tēt! – Ebija klusi izdvesa.

      – Es arī mīlu tevi, Būgij.

      Mājās Ebija nozuda savā istabā, lai izpildītu mājasdarbus, savukārt Denijs apsēdās pie klēpjdatora un mēģināja pievērsties savai grāmatai, taču nespēja koncentrēties un ierakstīja interneta meklētājā Gelvina smēķēto cigāru marku.

      Izrādījās, ka šī ekskluzīvā partija nākusi no Kubas. “Varbūt vajadzētu nopirkt vienu kasti Gelvinam kā pateicības dāvanu.” Tad viņš pārdomāja, jo uzzināja, ka saražoti tikai četri tūkstoši tādu cigāru. Un katrs maksāja vairāk nekā četrsimt dolāru. “Es smēķēju cigāru par četriem simtiem, un man tas nemaz nepatika!”

      Tad viņš pameklēja informāciju par Gelvina piedāvāto viskiju. Pudele tāda dzēriena maksāja vairāk nekā desmit tūkstošus dolāru. Arī šo dāvanu viņš nevarēja atļauties.

      Ap septiņiem Ebija iznāca no istabas un pajautāja:

      – Kas būs vakariņās?

      – Varbūt makaroni?

      Meitene paraustīja plecus.

      – Vienalga. – Iezvanījās tālrunis, un Ebija pietraucās pie aparāta. – Prasa tevi, tēt. – Viņa aizklāja klausuli ar plaukstu. – Kaut kas par… pastmarkām?

      – Jā? – Denijs sacīja, paķēris klausuli.

      – Vai Denjels Gudmens? – Vīrietis izklausījās sirsnīgs, taču lietišķs.

      – Kas runā?

      – Es esmu Glens Jeigers no Amerikas Savienoto Valstu pasta filiāles Bostonā.

      – Hm… Jā? – Denijs brīnīdamies norūca. – Kas noticis?

      Jeigers iesmējās.

      – Es strādāju pasta priekšnieka birojā, un viens no maniem pienākumiem ir vadīt Pilsoņu konsultatīvo komiteju pastmarku izdošanai. Varbūt esat dzirdējis par tādu?

      – Diemžēl ne.

      – Mūsu komiteja pulcējas četras reizes gadā, lai izlemtu, kādus tematus atspoguļosim uz pastmarkām.

      – Tam vajadzīga vesela komiteja?

      – Visnotaļ izcila turklāt. Tajā iecelti piecpadsmit sabiedrībā slaveni pilsoņi, piemēram, mākslinieki, mūziķi, korporāciju vadītāji, rakstnieki, vēsturnieki. Sapulces notiek Vašingtonā, visi izdevumi tiek segti, un paredzēta arī dāsna dienasnauda.

      – Piedodiet, bet es nesaprotu. Kāpēc jūs zvanāt man?

      – Tā kā Dorisa Kērnsa Gudvina pēdējā brīdī atteicās, jo esot steidzami jāpabeidz grāmata, tika piedāvāta jūsu kandidatūra, Gudmena kungs. Mums nepieciešams rakstnieks ar zināšanām Amerikas vēsturē.

      – Jūs noteikti jokojat.

      – Jautājums ir neatliekams, jo vakantā vieta jāaizpilda nekavējoties, tādēļ es zvanu tik vēlā stundā. Varbūt rīt no rīta jūs varētu aiziet uz mūsu filiāli Bostonā?

      – Es… rīt? – Denijs brīnījās. – Protams, jā. Cikos?

      – Teiksim, vienpadsmitos. Tas neaizņems vairāk par pusstundu. Jāapkopo informācija preses relīzēm, veidlapām un tamlīdzīgi. Piekrītu, ka sanācis steigā, taču… ja būtu iespējams…

      – Bez problēmām, – Denijs attrauca.

      – Brīnišķīgi, – Jeigera kungs sacīja. – Mēs priecāsimies ar jums iepazīties. Man, ziniet, ļoti patika jūsu grāmata par Kenedijiem.

      – Tad jau esat vienīgais, – Denijs atbildēja. Tas bija viens no viņa standarta jokiem.

      Jeigers iesmējās un piebilda:

      – Vēl pēdējā lieta. Lūdzu paturēt šo sarunu slepenībā līdz brīdim, kad mēs nāksim klajā ar oficiālu paziņojumu. Tāda ir kārtība.

      Tiklīdz Denijs nolika klausuli, Ebija pavaicāja:

      – Kas zvanīja?

      – Kaut kāda valdības komiteja, – viņš paskaidroja. – Grib iesaistīt mani lemšanā СКАЧАТЬ