Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Es nespēju iztēloties savu dēlu šādā svētās bardzības citadelē un mēģinu sev iestāstīt, ka Dievs uzrunās Redžinaldu šajā saltajā klusumā un sūtīs viņam aicinājumu. Redžinalds mācīsies klusēt, tāpat kā ir mācījies runāt. Viņš pratīs novērtēt savas domas, nesmiesies, nedejos, nedziedās un neākstīsies savu lielo brāļu priekšā. Es ilgi cenšos sevi pārliecināt, ka zēnam tā būs lieliska izdevība, bet sirdī zinu, ka viņš nokļūs mūža ieslodzījumā klusuma cietumā.

      Sapņos es redzu viņu ieslēgtu šaurā cellē un satrūkusies pamostos. Es saspringti domāju, kā vēl varētu viņam palīdzēt. Tomēr neviens viņu nepieņemtu par skvairu, un man nav naudas, lai nopirktu viņam mācekļa vietu, turklāt… ko viņš varētu darīt? Redžinalds ir Plantagenets, un es nevaru viņu nosūtīt pie kurpnieka. Vai Jorku dzimtas mantinieks kalpos aldarim? Vai es būtu labāka māte, ja sūtītu viņu uz tavernu apgūt lamas un zaimus, nevis lūgšanas un klusēšanu pie mūkiem?

      Bīskaps Fišers atradis viņam vietu, kur viņš būs drošībā, paēdināts un izglītots. Man ar to jāsamierinās, tomēr nespēju savaldīt asaras.

      Mans pienākums ir sagraut mājas un ģimeni, ko es lepna veidoju, kad nupat biju kļuvusi par lēdiju Polu. Es sasaucu visus kalpotājus lielajā zālē un paskaidroju, ka mūs skārušas grūtības, tāpēc es viņus atbrīvoju. Man izdodas samaksāt viņiem algu līdz šai dienai, bet neko vairāk es nevaru atļauties, kaut gan saprotu, ka pakļauju viņus nabadzībai. Es paziņoju bērniem, ka mums jāpamet mājas, un cenšos smaidīt, iztēlojot to kā piedzīvojumu. Man nākas slēgt Stourtonas pili, kur piedzima mani bērni, un atstāt to Džona Litla uzraudzībā, kurš ievāks nomas maksu un soda naudas. Divas trešdaļas saņems karalis, bet trešo viņš sūtīs man.

      Mēs dodamies prom jāšus. Redžinalds izskatās pavisam sīciņš uz sava brāļa vecā medību zirga. Viņš prot jāt, jo ir mantojis tēva prasmi apieties ar zirgiem un cilvēkiem. Redžinalds ilgosies pēc staļļiem, suņiem un līksmajiem lauku saimniecības trokšņiem. Es nespēju viņam atklāt, kur vajadzēs dzīvot turpmāk. Man gribētos ticēt, ka viņš uztvers savu dzīvi klosterī kā likteņa mājienu, un es gaidu jautājumus, bet Redžinalds man uzticas un neko nevaicā. Viņš uzskata, ka mēs dzīvosim kopā, un pat neiedomājas kaut ko citu.

      Redžinalds skumst, ka jāpamet mājas. Džefrijs priecājas par ceļojumu; Ursula sākumā ir moža, bet pēc tam šņukst. Redžinalds nejautā, kurp mēs dodamies; varbūt viņš jau zina un grib izvairīties no sarunas tāpat kā es?

      Tikai pašā pēdējā rītā, kad mēs jau jājam gar upes krastu Šīnas virzienā, es ieminos: – Drīz būsim klāt. Šīs būs tavas jaunās mājas.

      Viņš palūkojas uz mani. – Mūsu mājas?

      – Nē, – es skarbi attraucu. – Es apmetīšos netālu, otrā upes krastā. – Redžinalds klusē, un man šķiet, ka viņš kaut ko nav sapratis, tādēļ es atgādinu: – Mēs bieži esam dzīvojuši šķirti. Kad braucu uz Ladlovu, es atstāju jūs Stourtonā.

      – Vai tiešām jūs mani atstāsiet vienu? – Redžinalds neizpratnē lūkojas uz mani. – Svešā vietā? Māt? Jūs mani nepametīsiet, vai ne?

      Es papurinu galvu, tik tikko spēdama parunāt, un čukstu: – Apsolu, ka es tevi apciemošu.

      Mēs ieraugām priorijas augstos torņus. Vārti atveras, un priors iznāk mums pretī. Viņš satver Redžinaldu aiz rokas un palīdz nokāpt.

      – Es atnākšu, un tev ļaus viesoties pie manis, – es solu, lūkodamās uz zēna pakausi. Viņš izskatās ļoti mazs blakus prioram. Viņš neatkāpjas un neizrāda pretestību, tikai paceļ bālo seju, skatās uz mani un lūdzas: – Māt, ņemiet mani līdzi. Nepametiet mani šeit!

      – Kuš, kuš, – priors stingri aizrāda. – Bērniem vienmēr jāklusē vecāko un gudrāko klātbūtnē. Šajā namā tu runāsi tikai tad, kad tev to pavēlēs. Klusēšana, svētā klusēšana!

      Drīz tev tā iepatiksies.

      Redžinalds paklausīgi sakniebj lūpas un vairs neko nesaka, tikai lūkojas uz mani.

      – Es tevi apciemošu. – Manā balsī skan bezpalīdzība.

      – Tu šeit jutīsies apmierināts. Šī ir laba vieta. Tu kalposi Dievam un baznīcai. Un noteikti būsi laimīgs.

      – Lai jums laba diena! – priors novēl. – Nevajadzētu visu paildzināt.

      Es pagriežu zirgu un uzmetu skatienu dēlam. Redžinaldam ir tikai seši gadi; blakus prioram viņš izskatās ļoti mazs un bāls. Viņš klusē, tikai ar lūpām izveido vārdu: “Māt!”

      Tomēr es neko nevaru izdarīt, neko nevaru pateikt. Un aizjāju prom.

      Saiona, 1506. gada ziema

      Mums abiem ar dēlu jāmācās dzīvot klusumā un ēnā. Saionā mūķenes nav devušas klusēšanas zvērestu, viņas pat dodas uz Londonu, kur māca bērnus un lūdzas, bet es dzīvoju starp viņām kā mēma. Es nevaru ietērpt vārdos savas dusmas un sarūgtinājumu, bet nekā cita manī nav.

      Es nekad nepiedošu Tjūdoriem šīs sāpes. Viņi nokļuva līdz tronim, brienot pa manu radinieku asinīm. Viņi izvilka manu tēvoci Ričardu no dubļiem Bosvortas laukā, izģērba kailu, pārmeta pār segliem un iesvieda neiezīmētā kapā. Manam brālim nocirta galvu, lai karalis Henrijs gūtu sirdsmieru; Elizabete nomira, cenšoties dāvāt viņam vēl vienu dēlu. Tjūdori izprecināja mani nabadzīgam bruņiniekam, lai nospiestu zemāk, un tagad viņš ir miris, bet es esmu nolaidusies zemāk nekā jebkurš cits Plantagenets. Un tas viss paveikts tādēļ, lai nostiprinātu viņu tiesības uz troni, ko viņi galu galā iekaroja ar zobenu rokā.

      Un ir acīmredzams, ka uzvara nesagādā Tjūdoriem prieku. Kopš sievas nāves karalis galmā jūtas nedrošs un baidās par savu pavalstnieku uzticību, un Jorku dzimtas Plantageneti viņam iedveš šausmas. Viņš daudzus gadus bēris zeltu imperatora Maksimiliāna kabatās, lai tas nodotu Edmundu de la Polu un sūtītu viņu nāvē uz Angliju. Darījums beidzot ir noslēgts; imperators ir pieņēmis naudu un apsola Edmundam drošību, parāda karaļa Henrija parakstītu vēstuli, kurā viņam piešķirta aizsardzība. Edmunds notic kronēta valdnieka dotajam vārdam, bet sper tikai vienu soli zem Kalē pils paceļamā režģa un tiek aizturēts.

      Līdz ar to sākas apsūdzību birums, kas pļauj manus radiniekus kā izkapts, un es lūdzu Dievam saudzēt viņu dzīvību. Viljams Kortnijs, kurš jau bija ieslodzīts, tagad ir apsūdzēts nodevības plānošanā. Viljamu de la Polu nesaudzīgi nopratina Tauera kamerā. Pār Tomasu Greju krīt aizdomu ēna tikai tāpēc, ka viņš pirms daudziem gadiem vakariņojis kopā ar Edmundu. Manas dzimtas vīrieši cits pēc cita nozūd Londonas Tauerā, kur cieš vientulību un bailes, ir spiesti nosaukt citu vakariņu viesu vārdus un paliek šajā tumšajā cietoksnī vai arī slepus tiek aizsūtīti uz Kalē pili.

      Saiona, 1507. gada pavasaris

      Es sūtu vēstuli saviem dēliem Henrijam un Artūram un apvaicājos, kā viņiem klājas, vai viņi mācās. Neuzdrošinos izmantot abatijas viesmīlību un aicināt viņus pie sevis; mūķenes nepriecāsies par divu jaunu, dedzīgu vīriešu klātbūtni savā klusajā klosterī, un es arī nevaru samaksāt СКАЧАТЬ