Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Nogaidījusi krēslas stundu, es dodos pie princeses Katrīnas tikai vienas dāmas un kalpotāja pavadībā, un pa priekšu iet mans saimniecības pārzinis, rokā turēdams nūju. Londonā it visur klīst ubagi, izmisuši cilvēki, kas lielās nomas maksas, naudassodu un nodokļu dēļ zaudējuši mājas. Iespējams, arī mani nomnieki guļ pie Londonas baznīcu sliekšņa un ubago ēdienu.

      Ejot es slēpju savus bronzas krāsas matus zem kapuces un lūkojos visapkārt, meklējot sekotājus. Anglijā ir vairāk spiegu nekā jebkad, un es nevēlos, lai karaļa māte uzzina par manu viesošanos pie “tās jaunās sievietes”.

      Pie viņas durvīm nedeg gaisma, un neviens ilgi neatsaucas uz mūsu kluso klauvējienu. Durvis atver pāžs, kurš aizved mūs pa auksto zāli līdz istabai, kas reiz bija audienču zāle. Kāda no Katrīnas atlikušajām spāņu dāmām iznāk mums pretī un, mani ieraudzījusi, iztaisno muguru, nogludina tērpa svārkus, nolaižas reveransā un aicina sekot uz iekšējo istabu, kur vairākas sievietes ir sasēdušās pie krāsns ar nelielu uguni.

      Katrīna mani pazīst, tiklīdz atmetu kapuci, un iesaukusies steidzas pie manis. Jau grasos paklanīties, bet viņa mani dedzīgi apskauj, noskūpsta uz abiem vaigiem, atkāpusies nopēta manu seju un atkal mani apskauj.

      – Es nemitīgi par jums domāju! Man bija ļoti žēl, kad dzirdēju par jūsu vīra nāvi. Vai saņēmāt manas vēstules? Un nabaga bērns! Cik labi, ka tas ir zēns! Vai viņš ir vesels? Un jūs? Vai jums izdevās nokaulēt pakavu cenu? – Princese pieved mani tuvāk pie vienīgās vaska sveces, lai varētu ielūkoties man sejā. – Svētā Marija! Jūs esat novājējusi un izskatāties pavisam gurdena! – Viņa pamāj dāmām, aizdzenot tās no soliņiem pie krāsns. – Ejiet, ejiet! Atgriezieties savās guļamistabās. Mēs ar lēdiju Mārgaritu aprunāsimies divatā.

      – Guļamistabās? – es jautāju.

      – Mums pietiek malkas tikai šai krāsnij un virtuvei, – princese paskaidro. – Un viņas visas ir pārāk dižciltīgas, lai sēdētu virtuvē. Ja neļauju viņām uzturēties šeit, viņas var sasildīties tikai gultā.

      Es uzmetu viņai neticības pilnu skatienu. – Jums ir tik maz naudas, ka nevarat pat iekurt uguni guļamistabās?

      – Kā redzat, – princese drūmi apstiprina.

      – Nupat es biju Vestminsterā, – es ieminos, apsēdusies uz soliņa blakus viņas krēslam. – Man bija biedējoša saruna ar karaļa māti. – Princese pamāj, it kā tas viņu neizbrīnītu, un es turpinu: – Viņa mani iztaujāja par jūsu laulību ar… – Kaut gan pagājuši trīs gadi, man ir grūti izteikt viņa vārdu. – Ar mūsu princi.

      – Protams. Viņa ir noskaņota pret mani.

      – Kāpēc? – es ieinteresēta jautāju.

      Princese velta man savu nerātnas meitenes smaidu. – Vai viņa bija mīloša vīramāte jūsu māsīcai?

      – Nē. Mēs abas no viņas baidījāmies, – es atzīstu.

      – Karaļa mātei nepatīk citu sieviešu sabiedrība, – princese secina. – Kamēr viņas dēls ir atraitnis un mazdēls neprecas, viņa valda galmā. Viņa negrib, lai kāda jauna sieviete ierodas viņas istabās un ir līksma, mīloša un priecīga, ieviešot galmā eleganci, zinības un baudu. Viņa pat izturas nelaipni pret savu mazmeitu, princesi Mēriju, jo meitene ir skaista. Karaļa māte nemitīgi viņai atgādina, ka izskatam nav nozīmes un jācenšas kopt sevī pazemību! Lēdijai Mārgaritai nepatīk skaistas meitenes, viņai nepatīk sāncenses. Ja viņa ļaus princim Harijam apprecēties, līgava būs jauna sieviete, kas pakļausies viņas noteikumiem. Viņa izprecinās mazdēlu kādam bērnam, kas pat nerunā angliski. Es viņai esmu bīstama, jo zinu, kas jādara un kā jāievieš kārtība šajā valstī.

      Es pamāju, jo princeses domas sakrīt ar manējām.

      – Vai viņa cenšas jūs neielaist galmā?

      – Viņai tas izdodas. – Princese norāda uz izdilušajiem aizkariem un tukšajiem rāmjiem, kuros reiz bijuši koši gobelēni. – Karalis nemaksā manu uztura naudu; viņš liek man pārtikt no tā, ko atvedu sev līdzi. Man nav jaunu tērpu. Kad mani aicina uz galmu, es izskatos muļķīgi savās vecajās, salāpītajās spāņu drānās. Karaļa māte cer salauzt manu gribu un panākt, lai es lūdzu tēvam atļauju atgriezties mājās. Tomēr viņš mani nepieņemtu. Es esmu šeit ieslodzīta.

      Mani pārņem šausmas. Mēs abas esam strauji kritušas no bagātības nabadzībā. – Katrīna, ko jūs darīsiet?

      – Gaidīšu, – viņa apņēmīgi paziņo un tuvina lūpas manai ausij. – Viņam ir četrdesmit astoņi gadi un vāja veselība, viņš tik tikko spēj paelpot. Es gaidīšu.

      – Vairs ne vārda! – es izbijusies brīdinu un palūkojos uz aizvērtajām durvīm.

      – Vai karaļa māte lika jums apzvērēt, ka mēs ar Artūru gulējām kopā? – princese jautā.

      – Jā.

      – Ko jūs atbildējāt?

      – Sākumā teicu, ka neredzēju nekādas pazīmes un nevaru to apgalvot.

      – Ko viņa sacīja?

      – Apsolīja vietu galmā man un manam dēlam, kā arī naudu, ja es atbildēšu tā, kā viņa vēlas.

      Princese saklausa izmisumu manā balsī, satver manu roku un rāmi ielūkojas acīs. – Mārgarita, es nevaru lūgt, lai manis dēļ mokāties nabadzībā. Jūsu dēliem jāaug galmā. Es jūs atbrīvoju no solījuma; sakiet viņai visu, ko vēlaties.

      *

      Man jādodas mājās, bet es vēl pēdējo reizi eju uz karaļa mātes istabām, kur viņa klausās psalmu pirms vakariņām lielajā Vestminsteras zālē.

      Viņa mani pamana, tiklīdz ienāku, un pieaicina klāt. Dāmas atkāpjas un izliekas pētām cita citas galvassegas. Acīmredzot pēc vakardienas sarunas viņas zina, ka esam sastrīdējušās, un gaida manu padošanos.

      Karaļa māte man uzsmaida. – Lēdija Mārgarita! Vai varam kārtot jūsu apmešanos galmā?

      Es dziļi ievelku elpu. – Jūsu Gaišība, es labprāt dzīvotu galmā un priecātos, ja mans dēls varētu mācīties Eltemas pilī kopā ar princi Hariju. Lūdzu, Jūsu Gaišība, ļaujiet to viņa tēva dēļ, kuru mīlējāt. Sera Ričarda dēlam jāsaņem augstmaņa cienīga izglītība. Lūdzu, pieņemiet savu mazo radinieku!

      – Labprāt, ja pakalposiet man tajā necilajā jautājumā, – viņa rāmi attrauc. – Atklājiet patiesību, un jūs glābsiet mūs, savu ģimeni, no necienīgas līgavas. Es lūdzu Dievu un esmu pārliecināta, ka Aragonas Katrīna nemūžam nekļūs par prinča Harija sievu. Uzmanieties, lēdija Mārgarita! Baidieties no sekām! Rūpīgi apdomājieties!

      Viņa lūkojas uz mani, izvalbījusi tumšās acis, un piepeši manas izjūtas mainās. Karaļa māte cenšas mani iebiedēt, bet visas manas bažas pagaist. Man gribas smieties. “Ak, šī dumjā sieviete! Vecā, ļaunā, nežēlīgā muļķe! Vai viņa aizmirsusi, СКАЧАТЬ